Ieva Melgalve ar citu domāšanas kodu.
Uz tikšanos ar rakstnieci (cik ilgi tad sauksi par jauno autori trīsbērnu māmiņu) Ievu Melgalvi nupat Ānē aizvadītajos novadu Grāmatu svētkos, pretēji «Ziņu» korespondenta samaitātajai fantāzijai (par to nedaudz vēlāk), devās galvenokārt jaunieši, kam tiešām interesē Ievas uzburtā fantastikas pasaule. Tāda savāda fantastika – latviešu literatūrā, kas vispār nav bagāta ar šā žanra literatūru, diezgan īpašs gadījums ar krietnu devu misticisma.
«No astoņiem līdz divpadsmit gadiem pilnīgi noteikti var lasīt «Bulta, Zvaigzne un Laī», varbūt pat līdz 14, bet jāņem vērā, ka ir tāds noteikts periods, kad pieauguši bērni beidz lasīt bērnu grāmatas, un šī, manuprāt, trāpa tieši tajā kategorijā.
Lielākiem cilvēkiem domāta «Mirušie nepiedod», bet pagājušajā gadā iznāca «Mēness teātris» – zinātniskās fantastikas romāns, ko varēs izbaudīt ne vien žanra cienītāji, bet ikviens lasītājs, kam patīk intelektuāli izaicinājumi,» iesaka darbu autore. «Romāna galvenie varoņi – aktieri milzīgā teātrī – ir būtnes bez savas identitātes, kuru dzīve seko iepriekš uzrakstītiem scenārijiem. Vai ir iespējams šo scenāriju lauzt – un kāda ir cena, kas par to jāmaksā? Kam ir iespējams uzticēties šajā pasaulē, kurā valda skatuves likumi un bezpersonisks mākslīgais intelekts? Un kas notiek tad, ja mehāniska būtne sāk apzināties sevi?»
I.Melgalve kautrīgi noklusē, ka romāns «Mirušie nepiedod» nominēts «Literatūras gada balvai 2013» kā labākais prozas darbs, bet grāmata bērniem «Bulta, Zvaigzne un Laī» – «Literatūras gada balvai 2014» kā labākā grāmata bērniem.
– Vai par rakstnieku kļūt var katrs?
Zināmām dotībām būtu jābūt. Bet gribu parādīt, ka rakstīt literārus darbus, ja vien ir zināma speciāla shēma, var vai katrs.Mana shēma ir tāda, ka topošajā stāstā varam ienākt pa trim topošajiem punktiem, no kuriem viens ir varonis vai kāds tēls, otrs – pasaule vai vide un trešais – problēma vai konflikts. Visām šīm sastāvdaļām ļaujot savstarpēji mijiedarboties, stāsts ir gatavs.
– Vai ar rakstnieces darbu var nopelnīt sev iztiku?
Kaut kāda daļa ienākumu man nāk no rakstīšanas. Tas nozīmē, ka apmēram mēnesi gadā es varētu nestrādāt, jo saņemu ienākumus no izdevniecības par pārdotajām grāmatām. Bet tas ir ļoti nenoteikti, tādēļ apmēram desmit gadu strādāju reklāmā par tekstu autori. Tas garantē puslīdz stabilus ienākumus, bet šim darbam ir arī savi mīnusi. Ar lielu blīkšķi (pareizāk laikam būs – ar mazu blīkšķi un lielu troksni) no vienas reklāmas aģentūras gan aizgāju. Vienkārši tā iemesla dēļ, ka pēc 10 gadiem paskatoties uz reklāmu, jau gribējās raudāt.
No reklāmas gan neesmu aizgājusi pavisam, vēl darbojos ar grāmatu tulkošanu, ko sāku darīt samērā nesen, tāpēc neviena manis tulkotā grāmata vēl nav iznākusi, bet vismaz trim darbiem drīz būtu jānāk klajā. Tulkot man patīk (vismaz pagaidām), jo, kad es rakstu savus darbus, vismaz cenšos izskatīties pēc nopietna cilvēka, bet, kad tulkoju, reizēm atļaujos lietot arī tādus vārdus kā «krekšķināt» vai «lumpačot».
Vēl rakstu recenzijas par dažādām grāmatām portālam «Satori». Gan pieaugušo, gan bērnu grāmatām, kas arī ir ļoti aizraujoši. Vienīgais, ja vien to var saukt par trūkumu, – man jālasa šausmīgi daudz grāmatu – kaudzēm. Piemēram, kamēr gaidīju savu kārtu uzstāties, arī sēdēju un lasīju.
Ja kāds no jums dzīvē domā izvēlēties tādu profesiju kā pašnodarbinātais, tam ir neapšaubāmi trūkumi, jo dažbrīd tik tiešām grūti savilkt galus kopā, bet ir arī savas pozitīvās puses – ja tu pilnīgi noteikti jūti, ka šī nav strādājamā diena, tad vienkārši neko nedari. Toties, kad uznāk strādājamā diena, vari strādāt jebkurā laikā. Galvenā problēma – visu laiku jāseko līdzi tam, cik naudas makā (kontā). Gadās brīži, kad vari svaidīties ar naudu pa labi un kreisi, bet pēc dažām dienām mēģināt no kāda drauga izlūgties ielūgumu pusdienās. Radošiem cilvēkiem tas gadās samērā bieži.
Tiesa, gluži tādu dzīvi es vairs nevaru atļauties, jo esmu taču trīs bērnu māmiņa, ar ko nākas rēķināties.
Pats sev priekšnieks – tas reizēm ir briesmīgākais priekšnieks pasaulē.
Tomēr pie viena principa turos cieši – ja kāda no man tulkot vai recenzēt piedāvātajām grāmatām nepatīk, atsakos, lai ko arī man par to nesolītu. Darīt ko tādu, kas tev riebjas, ir grūti, ja ne pat neiespējami. Starp citu, lasot tulkotās grāmatas, bieži vien var labi manīt, vai tulkotājam šis darbs ir paticis vai arī nācies krietni pamocīties.
– Vai līdzīgi principi nedarbojas arī reklāmā?
Reklāmā ar tamlīdzīgām parādībām nācās saskarties itin bieži, it sevišķi, ja reklamējamā lieta tev šķiet pilnīgi nevajadzīga. Tad netiec vaļā no sajūtas, ka esi cilvēkam iebarojis ko tādu, ko viņam nemaz nevajag. Toties tas iemāca skatīties uz reklāmu daudz objektīvāk. Kaut vai zāļu reklāmas – tajās taču tiek iztērēts daudz vairāk līdzekļu nekā paša preparāta zinātniskajā izpētē.
– Kā ar Literāro akadēmiju, kurā kādreiz darbojāties?
Jā, kaut kādā veidā esmu saistīta ar šo iestādījumu vēl joprojām. (Ja kādam interesē mājas lapas adrese – www. rakstu.lv.) Tur ir tā – ir dzejas un prozas grupas, abām ir maksas daļa un daļa, ko finansē valsts. Tai prozas grupai, kas ir par maksu, pasniedzu praktisko daļu (teorētisko māca Ronalds Briedis).
Tas ir ļoti aizraujoši, jo dod iespēju satikties ar cilvēkiem dažādos vecumos, sākot ar padsmit gadiem un beidzot ar pāri 60. Es, piemēram, neticu, ka rakstīšanai vajag kādu īpašu talantu, bet, ja tev tāda nav, tu to nedrīksti darīt. Par zināmu dotību minimumu es, šķiet, jau teicu.
Esmu sastapusi cilvēkus, kuri radījuši kādu vienu it kā ģeniālu darbu, kas patiešām ir labs, bet turpinājums neseko ne nākamajā, ne aiznākamajā gadā. Savukārt ir rakstītāji, kuri sāk ne pārāk spilgti, bet pēc gadiem pieciem, cītīgi strādājot, katrs nākamais darbs kļūst arvien labāks. Protams, par patiešām izcilu pavāru kļūst ne katrs.
– Vai jums nešķiet, ka latviešu bērnu literatūra kļūst arvien mazlatviskāka?
Es pat nezinu, vai ir tāda īsti latviska literatūra. Sižeta veidošanas principi, protams, kļūst internacionālāki, nevar jau visu mūžu lasīt «Straumēnus» vai «Kalpa zēna vasaru». Mainās visa pasaule, līdz ar to arī latvietis.
Latviešu literatūra salīdzinājumā ar ārzemju bērnu literatūru, manuprāt, ir atjautīgāka, labestīgāka un mazāk shematiska. Turklāt mums ir izcili grāmatu ilustratori.
Bet ietekmes bijušas vienmēr. Vai tad padomju gados nebija literatūras par pionieriem un Ļeņinu?
– Jums iznākušas, ja nemaldos, piecas grāmatas. Starp pirmo («Bezzaudējuma punkts») 1999. gadā un nākamo («Mirušie nepiedod») 2013. gadā, ja neskaita dažus dramaturģijas darbus un kopdarbus, pagāja krietns laiciņš.
Bija ilgs laiks, kad nezināju, ko darīt un kas mani patiesi interesē. Pa to laiku es praktiski mācījos.
– Droši vien jums jau apnicis jautājums par pirmajā stāstu krājumā publicētajām «Definīcijām», kas radīja īstu skandālu. Cik atceros, laikrakstos un citos informācijas līdzekļos izraisījās vētrainas diskusijas.
Man šis darbs, starp citu, vēl tagad ir mīļš. Tas pat netapa ar nodomu kādu nokaitināt. Kādam vajadzēja uzspridzināt šo vidi, un gadījās, ka tas bija tieši šis darbs. Es pat nezinu, cik lielā mērā tas ir mans, cik sabiedrības nopelns. Es vienkārši tur gadījos. Ja ne es, tas gadītos, piemēram, Edmunds Frīdvalds vai kāds cits.
Visa grāmata bija dumpinieciskā stilistikā, bet konkrētais stāsts bija vienīgais, kurā apzināti lietoju rupjības. Pietika vienreiz labi nolamāties, kā izrādījās, – no manis gandrīz vai gaida, lai turpmāk rakstītu rupjības katrā savā darbā. Bet, tā kā biju pusaudze un dumpiniece, tas, protams, panāca citu efektu. Turpmāk vairs nerakstīju rupjības, un bija cilvēki, kas pēc pirmās grāmatas bija vīlušies, ka esmu zaudējusi savu asumu.
