Lietuviešu tēlnieki Viktorija Ruskonīte un Tautvils Poviļonis Jelgavas festivāla konkursā piedalās pirmoreiz
Ledus festivāls gadu gaitā kļuvis par vienu no gaidītākajiem un apmeklētākajiem pasākumiem Jelgavas kultūras dzīvē. Pašlaik turpinās darbi pie komandu skulptūrām, bet lielā refrižeratorā jeb aukstuma kamerā ievietotas 30 individuāli veidotās skulptūras, ko festivāla dalībnieki no astoņām valstīm darināja pirmdien. To vidū arī Kauņas mākslinieku Viktorijas Ruskonītes «Brīnums» un Tautvila Poviļoņa «Ciltskoks».
Loģiski, sekojot ledus festivāla gaitām jau vairākus gadus, daudzas sejas kļūst atpazīstamas, bet vairākus dalībniekus sāc uzskatīt par seniem paziņām. Jo, kā reiz teica viens no ilggadējiem ledus skulptūru festivālu organizētājiem un dalībniekiem Kārlis Īle, arī tēlnieks grib izdzīvot un tāpēc spiests sekot modes tendencēm, bet pēdējos «padsmit» gadus pasaulē ir ledus skulptūru popularitātes vilnis. Tādēļ netrūkst tēlnieku, kas specializējušies tieši šajā jomā un ceļo no viena ledus festivāla uz otru.
Šoreiz, apciemojot Uzvaras parku, kad skulptūras vēl tikai top, uzmanību gluži neviļus piesaistīja kāda agrāk nemanīta seja.
«Šeit, Jelgavas konkursā, esmu pirmo reizi. Šī gan nav mana pirmā ledus skulptūra, vienu esmu veidojusi savā dzimtajā Lietuvā. Neliela pieredze ir, strādājot ar sniegu, turpat Lietuvā tapušas divas sniega skulptūras. Reiz esmu darinājusi arī smilšu skulptūru. Protams, salīdzinot ar vairumu konkursa dalībnieku, esmu un arī jūtos kā iesācēja,» neslēpa Viktorija Ruskonīte no Kauņas.
– Tomēr jūsu skice 65 dalībnieku konkurencē iekļuva starp 30 labākajām, un nu jūs atrodaties Jelgavā, Uzvaras parkā, kas uz laiku kļuvis par ledus parku, un veidojat savu konkursa skulptūru.
Atklāti sakot, nemaz nav daudz laika sarunāties, jo pēc nolikuma individuālās skulptūras veidošanai šajā festivālā atvēlēta tikai viena diena – šovakar tai jābūt gatavai («Ziņas» pie festivāla «Brīnumzeme» dalībniekiem viesojās pirmdien, kad konkursanti veidoja individuālās skulptūras – aut.).
– Un tomēr, kaut īsumā, raksturojiet, lūdzu, savu ieceri.
Top skulptūra «Brīnums» (oriģinālais nosaukums «Prodigy» – angļu val.). Darbā attēlotā meitene sapnī redz pasaku, ko pamostoties vēlas pastāstīt citiem. Pasaka ir kā brīnumu putns, kas lido pie klausītājiem, bet modernajā pasaulē nepieciešami tehniski palīglīdzekļi, lai katrs šo brīnumu varētu uztvert un saprast, ko simbolizē šie zobratiņi un citi mehānismi. Mūsdienās pat pasaku stāstīšana kļuvusi tehnoloģiska, tomēr pašas pasakas nekur nav pazudušas, tās mājo katrā un kādā brīdī var pārvērsties brīnumā. Katrā ziņā izstāstīt to visu ir sarežģīti, ceru, ka, gatavo darbu skatot, mana doma kļūs daudz skaidrāka un saprotamāka.
– Arī pēc «Brīnuma» pabeigšanas nekāda atpūta nesanāks – jau nākamajā dienā jāķeras pie komandas darba.
Tas mani pašreizējā brīdī uztrauc mazāk, jo paļaujos uz sava kolēģa Tautvila Poviļoņa lielāko pieredzi, vismaz Jelgavā viņš ir jau otro reizi un piedalījies vēl vairākos festivālos.
Veidosim ledus meiteni, kas guļ uz liela ledus spilvena. Viņas pagalvis – brīnumi laikam gan notiek tikai sapņos – pārvērš īstenību par veselu brīnumu pasauli, kurā ir gan jūra, gan kuģi, gan pasaku pils, kur mājo princese – mūsu ledus meitene. «Saldus sapņus» («Sweet Dreams») – tā nosaucām mūsu kopdarbu.
– Par iesācēju jūs var dēvēt tikai saistībā ar ledus, sniega vai smilšu tēlu darināšanu, vispār jau esat profesionāle?
Pavisam nesen pabeidzu Kauņas Mākslas akadēmiju, esmu tēlniecības bakalaure. Vairāk par citiem materiāliem esmu iecienījusi koku, turklāt gatavoju ne tikai figūras, bet arī koka gredzenus, auskarus un citas rotaslietas.
Vienmēr gan esmu gribējusi pastrādāt ar lielām formām, un kāpēc lai tā nevarētu būt ledus skulptūra? Darinot savu pirmo ledus skulptūru, ko man piedāvāja šeit laikam jau labi pazīstamais Donāts Mockus, man šis process tā iepatikās, ka gribēju pamēģināt vēl, tāpēc esmu ļoti priecīga par izdevību – uzaicinājumu uz Jelgavas festivālu.
– Un kā šeit jūtaties, vai varat salīdzināt ar savu pirmo pieredzi Lietuvā?
Pirmkārt, grūti pēc pirmās dienas spriest par visu festivālu. Otrkārt, abi notikumi nav salīdzināmi arī pēc mēroga – šeit ir daudz vairāk dalībnieku un atbilstoši arī pavisam cita, starptautiska atmosfēra. Vienīgais, ka Jelgavā ledus ir speciāli vests un gatavots, bet toreiz Lietuvā strādājām pilnīgi dabiskos apstākļos – skulptūras tapa uz īsta ezera ledus.
– Kā ar laika apstākļiem?
Protams, labāk, ja gaisa temperatūra būtu zemāka, atkusnis ir jebkura ledus festivāla lielākais ienaidnieks. Jau tagad ir nedaudz par siltu, un esam ļoti nobažījušies par turpmākajām prognozēm.
****
Tikko iepazīstinājusi ar komandas biedru, Viktorija aizsteidzas turpināt darbu pie sava «Brīnuma», bet «Ziņas» sarunu turpina ar Tautvilu Poviļoni, arī Kauņas Mākslas akadēmijas absolventu, tikai nu jau pirms gadiem desmit.
– Viktorija stāstīja, ka jūs Jelgavas festivālā neesat pirmo reizi.
Kopā skaitot – otro, jo pirms vairākiem gadiem kopā ar Kārli Īli taisījām ledus bāru, bet konkursā piedalos pirmo reizi, tāpat kā Viktorija.
Ja par komandas darbu jau izstāstīja mana kolēģe, tad varu mazliet atklāt sava individuālā projekta aizkulises.
– Atšķirībā no apkārt valdošās «Brīnumzemes» tematikas jūsu darba nosaukums «Ciltskoks» («Genealogical Tree») šķiet tāds ļoti nopietns un zinātnisks.
Ģenētikā daudz kam ir gadījuma raksturs, un ir pietiekami daudz nejaušību un sagadīšanos, kur īstā vieta brīnumiem. Turklāt ciltskokā katrai dzimtai ir savas pasakas, un no vienām veidojas jaunas, kopīgas pasakas.
– Arī jūsu pamatnodarbe nav ledus skulptūru darināšana?
Esmu strādājis ar metālu, akmeni, koku, ar daudz ko – katram materiālam ir savas labās un ne tik labās īpašības. Par sliktām vispār neuzdrošinos teikt – tādu nav, ir tikai slikti tēlnieki.
– Ledus skulptūru lielākais trūkums droši vien ir to īslaicīgums. Nav žēl?
Varat ticēt, varat neticēt, bet nav žēl. Ledus skulptūrai ir sava vieta un loma konkrētajā brīdī. Attiecīgi arī pieeja materiālam ir vieglāka un gaisīgāka, bet vieglāka pieeja ne vienmēr nozīmē mazvērtīgāku iznākumu. Atmiņā paliek tikai patīkamās emocijas, pārējais izkūst un aiztek, un atbrīvojas vieta jauniem darbiem. Galu galā var jau arī saglabāt gatavo darbu fotogrāfijas.
Protams, šādiem festivāliem ir arī komerciālā sastāvdaļa, un, lai kā mums tas patiktu vai nepatiktu, mūsdienās tā nav mazsvarīga. Bet ne jau pēc balvām mēs ar Viktoriju esam šurp braukuši, tik spēcīgā konkurencē mums nav lielu cerību. Toties iegūsim pieredzi, jaunus draugus un jaunas emocijas. ◆
