Elejas pagasta Padomes priekšsēdētājam Leonīdam Koindži-Ogli pagājušais gadsimts saistās ar to, ka pats ir izaudzis, nodibināta ģimene, tajā piedzimuši trīs bērni un nu sagaidīti arī divi mazbērni.
Elejas pagasta Padomes priekšsēdētājam Leonīdam Koindži-Ogli pagājušais
gadsimts saistās ar to, ka pats ir izaudzis, nodibināta ģimene, tajā piedzimuši trīs bērni un nu sagaidīti arī divi mazbērni.
Par galveno notikumu 20. gadsimtā Leonīds uzskata milzīgo tehnikas progresu.
– Padomājiet tikai, kas no tā visa mums bija 1952. gadā! Gandrīz gribas teikt, ka skaitāmie kauliņi bija vienīgais palīglīdzeklis darbā. Tiesa, citur pasaulē daudz agrāk iepazina datorus, mobilos tālruņus, ekskluzīvas mašīnas, bet mūsu zemē jaunie apvāršņi atklājās tikai pēc brīvības atgūšanas. Man kā inženierim mehāniķim šie sasniegumi šķiet ļoti būtiski. Nevaru pateikt, kas no tā visa man ir visnepieciešamākais – tas ir komplekss, bez kā šodien jau vairs nevar iztikt, – domā priekšsēdētājs.
Privātās dzīves jomā Leonīds ir priecīgs par to, ka 1990. gadā izdevies iemantot savu ģimenes ligzdiņu – personīgo māju.
– Ja cilvēks kādu laiku ir padzīvojis savrupmājā, viņam šķiet nepieņemami atgriezties dzīvoklī. Ar mani noticis tieši tāpat. Dzīvei savrupmājā ir daudz priekšrocību – piemēram, nav jāsūdzas par kaimiņu uzbāzību. Taču vissvarīgākais – man, garīga darba «rūķim», atnākot mājās, ir iespēja pastrādāt fiziski. Tas ļauj relaksēties. Vienīgi žēl, ka neilgi pēc mājas iegūšanas bērni jau bija izauguši un mūs pameta, – stāsta Leonīds.
Protams, laiks nav pagājis arī bez problēmām un mīnusiem, bet priekšsēdētājs ikvienam vēlas ieteikt nākotnē vairāk uzmanības pievērst savām kļūdām.
– Jāatzīst, ka parasti negācijas saskatām citu darbos, bet, ja mēs vairāk raudzītos, lai paši nekļūdītos, dzīvot kļūtu daudz vieglāk.
