“Viena no svarīgākajām lietām dzīvē ir laiks. Tas, ka mums ir dota dzīvība šajā ķermenī, tas noveco un beigās izbeidzas, ir fakts. Mans ieteikums – izmantojiet laiku iespējami jēgpilni, uzticieties sev un uzreiz šaujiet laukā. Jums nav ko zaudēt,” sarunu ciklā “Cepums ar slavenību” uzrunājot jauniešus, teic mūziķis dažādu projektu iniciators un pasākumu vadītājs Jānis Strapcāns, kura vārds šobrīd visvairāk saistāms ar Imanta Ziedoņa fondu “Viegli” un LTV1 raidījumu “Latvietis. Paralēlās pasaules”.
Klausīt iekšējai balsij
Jānis Strapcāns, kurš ir ceturtais bērns ģimenē, nāk no Tērvetes. Mācījies Tērvetē, Augstkalnē, Dobeles mūzikas skolā. Jānis atceras – 13 gadu vecumā visu vasaru dīcis vecākiem, ka gribētu uz Rīgu. Pienākušas augusta beigas, un vecāki aizveduši. Mēģinājis iestāties vairākās skolās, kas saistītas ar mūziku, un uzņemts tajā, kur visvairāk vēlējies – Rīgas Doma kora skolā. Šeit arī Jānis saticis vienu no saviem etaloniem un dzīves skolotājiem – diriģentu Sigvardu Kļavu. Lai gan šķita, ka Jāņa karjera jau ir iezīmēta, jo “vienkāršs čalītis no laukiem ticis pie Sigvarda Kļavas” (tas bija gads, kad diriģents bija nolēmis savā paspārnē paņemt kādu zēnu bez priekšzināšanām), Kultūras akadēmiju viņš nepabeidza un kordiriģenta diplomu neieguva.
“Sigvards Kļava pats par sevi ir piemērs, un būt viņam tuvumā ir iespēja augt un mācīties. Viņš mani profesionāli ieveda skaistajā mūzikas pasaulē. Kad gāju prom no akadēmijas, viņš nebija laimīgs, bet teica – tu vienalga darīsi, ko gribēsi. Vienmēr ir svarīgi klausīt tam, kas tev iekšā skan, un atsaukties. Dzīvē ļoti daudz laika paiet, lai to saklausītu. Sapratu, ka kordiriģents neesmu un nebūšu un ka man ir jāatrod sava balss.” Lai gan Jāņa pieredze liecina, ka ne vienmēr iegūtais diploms nosaka panākumus, viņš atzīst, ka mācīties ir svarīgi un tas ir jādara.
Vadīt prātu
Četrus gadus Jānis, kā pats saka, visu savu laiku un naudu veltīja iekšējās balss meklējumiem un vokāla attīstīšanai, apmeklējot nodarbības pie pasniedzēja no Krievijas. “Kad biju kādu līmeni sasniedzis, gan tehniski, gan arī iekšēji, sapratu, ka vokālu mācos ne tādēļ, lai dziedātu operu,” viņš atzīst. “Nākamie soļi bija tie, ar kuriem no skaņas sāku virzīties uz klusumu.”
Lai klātesošie jaunieši saprastu, par ko ir runa, Jānis Strapcāns piedāvāja piedalīties 12 minūšu garā “klusuma koncertā”, kas ir vērsts uz ieklausīšanos sevī. “Aicinu jaunus cilvēkus satikties un praktizēt klusumu. Ja jums ir kādi jautājumi, atbildes nav nekur citur kā tikai jūsos. Katru dienu ceļamies, strādājam – dzīvojam autopilotā. Mūsu izvēles dzīvē nosaka griba, iegribas, patika, nepatika. Paši konstruējam savu realitāti. Prāts mūs vada, bet var būt arī otrādi, ka ieraugām, kā prāts strādā. To saprast var tikai klusumā,” skaidro Jānis. “Klusumā es ieraugu, vai es vadu prātu, vai prāts vada mani. Kad iemācies noturēt uzmanību, sāc dzīvot citu dzīvi, citādi uzvesties, parādās citas vērtības,” viņš piebilst.
Ideja par klusuma koncertiem saistīta ar Jāņa interesi par tai či, kas ir veselības, medicīnas un filozofijas cīņas māksla, kurā tiek strādāts ar enerģiju. “Meistars man teica – kad būs viegli, zināsi, kā vajag, jo meistarība iet kopā ar to. Attīstīt meistarību, talantu nav viegli, tas nāk ar gadiem. Tas ir darbs ar sevi, kurā eju no skaņas uz klusumu.” Jānis gan brīdināja, ka neuzņemas atbildību par to, kas varētu notikt “koncerta” laikā. “Vienas no lielākajām lamatām mūsu dzīvē ir tās, ka cenšamies uzņemties atbildību par citiem un atdodam citiem atbildību par sevi,” tā viņš.
Paplašina redzesloku
Dzīves laikā Jānis ir veicis dažādus darbus – bijis trauku mazgātājs, sacerējis mūziku televīzijas raidījumiem, savulaik darbojies grupā “H2O”. Šobrīd Jānis strādā pie raidījuma “Latvietis. Paralēlās pasaules”, kurš kopš aprīļa ir skatāms televīzijā. Astoņos pusstundu garos raidījumos filmēšanas komanda apceļo Latviju un pasauli, viesojoties pie latviešiem Somijā, Igaunijā, Japānā, Lielbritānijā, ASV, Norvēģijā, Apvienotajos Arābu Emirātos un Kubā, kā arī pie šo zemju pārstāvjiem Latvijā. Projekta “Latvietis. Paralēlās pasaules” mērķis ir veicināt izpratni par valsts sociālajiem procesiem pasaules kontekstā, mudinot cilvēkus aizdomāties par to, ka, mainoties pasaulei, mainās arī Latvija, bet mīlestība pret to paliek un vairojas. “Mēģinām lauzt stereotipus, ka tie, kas atbrauc uz Latviju, ir bandīti, bet latvieši, kas aizbrauc, ir nodevēji,” teic Jānis.
“Es, tāpat kā jebkurš skatītājs, sekojot līdzi raidījuma varoņu gaitām, paplašinu savu redzesloku, mainu savu domu gājienu un gūstu iedvesmojošu apliecinājumu Latvijas un latviešu tautas gara esībai un tās devumam pasaulei. Katra filmēšanas reize un galvenā varoņa dzīvesstāsts mani patiešām aizkustina, pat saviļņo. Vai tā būtu no Japānas uz Latviju pārcēlusies pētniece, kas runā skaidrā latviešu valodā, gatavo gardākos latviešu virtuves ēdienus un brīvajā laikā spēlē ērģeles, vai latvietis, kurš aiz polārā loka drosmīgi paveicis to, ko neviens soms līdz šim nav spējis, proti, atjaunojis alus darīšanas tradīciju Lapzemē. Tas viss mudina Latviju, latviešus un nu arvien jaunus cittautiešus iepazīt un iemīlēt no jauna. Raidījums “Latvietis. Paralēlās pasaules” nebūt nav svaru kausi, kuros izsvērt, kas un kur ir labāk vai sliktāk. Drīzāk caur personiskajiem stāstiem varam atklāt, cik šīs paralēlās pasaules ir savstarpēji mijiedarbīgas un līdzīgas. Kā mūsdienu migrācijas procesi ir gan absolūti likumsakarīgi, gan absolūti iracionāli. Mana cerība būtu, ka skatītājiem, iepazīstoties ar šiem fantastiskajiem latviešiem ārzemēs un patiesi apbrīnojamiem cittautiešiem Latvijā, tās priekšstatu, aizdomu vai baiļu burbuļu sienas kļūtu vismaz caurspīdīgas vai izzustu pavisam,” teic raidījuma veidotājs.
Vērtības, kas vieno
“Pasauli konstruējam paši savā prātā,” stāsta Jānis, kurš pārliecinājies – vienu un to pašu situāciju no dažādiem skatpunktiem var uztvert pilnīgi atšķirīgi. Jānis, kurš šobrīd sevi drīzāk uzskata par pasaules pilsoni un kādu laiku dzīvojis dažādās pasaules valstīs, teic, ka nav piesaistīts kādai vietai un arī nevēlas tāds būt. “Cik tu vari sevi atvērt vaļā, tik arī tavas mājas ir. Jā, Tērvetē, kur satiekas visa lielā ģimene, ir māju sajūta. Bet es esmu dzīvojis dažādās valstīs, tagad jau gadu esmu Igaunijā. Teikt, ka jūtos slikti, neērti vai ne kā mājās, – nē. Domāju, ka mājām un māju sajūtai nav robežu. Mēs paši to radām un spējam radīt jebkur,” saka Jānis, kurš šobrīd par savām mājām sauc Igauniju, apzinoties savas saknes Latvijā.
“Bez šaubām, identitāte un kods mums katram ir, tur neko nevar izdarīt. Imants Kalniņš vai “Saule. Pērkons. Daugava” – to visi saprot, mēs esam vienā pasaulē. Tajā pašā laikā man ir sajūta, ka ejam cauri lokiem – gan personīgiem, gan kā tauta. 20. gadsimtā mums bija jācīnās par neatkarību, šobrīd jācīnās par ko citu. Man šķiet, ka ir kaut kas vairāk par tikai latvieti vai krievu, vai kādu citu tautību. Ir vērtības, kas mūs vieno. Mūsdienās cilvēki ļoti izmanto nacionālus elementus, lai manipulētu. Atrast savu identitāti, punktu, uz kura tu stāvi, ir svarīgi. Ļoti viegli ir nomaldīties, ja gaidīsim uz citiem. Esmu atvērts visam, ko dzīve dod, bet ir svarīgi zināt, uz ko tu ej. Citādi paies dzīve, būsim mētājušies, paši nezinot, ko gribam. Ir viegli klausīties, ko citi saka, bet savu patiesību atrast ir daudz grūtāk. Visam ir kāda struktūra, bet svarīgi, kas ir iekšā. Sienas jau vēl nav mājas, to sajūtu mēs radām,” secina Jānis.
Turpina Ziedoņa vērtības
Viņš arī atklāj, ka ceļošana, filmējot raidījumu, izskatās daudz romantiskāk, nekā tas ir īstenībā. “Praksē tas nozīmē, ka mēnesi neesi mājās, guli četras sešas stundas dienā, jo ierobežotā laikā ir jānofilmē raidījums. Ceļot ir aizraujoši, bet tajā pašā laikā tev nav nevienas brīvas dienas, visu laiku ir līdzi kameras. Filmē sešas dienas, un beigās tas raidījumā aizņem 12 minūtes. Tas ir arī darbs ar sevi,” stāsta Jānis. Viņš arī atklāj, ka savulaik daudz ceļojis, dziedot koros, vēlāk iespēju ceļot sniegušas mācības ārzemēs.
Jānis darbojas arī fondā “Viegli”. Tas bija 2009. gads, krīzes laiks, kad bariņš domubiedru apvienojās un ar dziesmām devās pie cilvēkiem visā Latvijā, piedāvājot savu palīdzību dažādos darbos – kaut vai akmeņu nonešanā no lauka. Ideja bija tuva Imanta Ziedoņa Dižkoku atbrīvotāju grupai, un dzejnieks jaunajos darboņos saskatīja potenciālu turpināt savas idejas. Tā radās I.Ziedoņa fonds “Viegli”, kurš ne vien turpina iedzīvināt dzejniekam tuvās vērtības, bet arī uztur muzeju un ik gadu cildina Latvijas iedzīvotājus, kuri tāpat savā ikdienā īsteno I.Ziedonim svarīgo.
Sarunu ciklu “Cepums ar slavenību” organizē biedrība “Kultūras un mākslas centrs “Nātre””. Nākamā (un šīs sezonas noslēdzošā) sarunu cikla “Cepums ar slavenību” tikšanās – ar pasaules apceļotāju autoekspedīciju vadītāju būvinženieri Hariju Silu 17. maijā pulksten 18 kafejnīcas “Silva” konferenču zālē.
