Ozolnieku vidusskola šodien svin 165 gadu jubileju un gaida ciemos absolventus.
«Šajā nedēļā steidzām salikt visus punktiņus uz i,» mirkli pirms svinībām, kurām cītīgi gatavojas Ozolnieku vidusskolas 456 audzēkņu, 51 pedagoga un 17 tehnisko darbinieku lielā saime, teic direktore Klāra Stepanova. Tiek postas telpas, sporta zālē uzstādīta pārvietojamā skatuve, izkārtas planšetes, kur izvietot skolēnu darinātos mākslas darbus. Viņi šajā svētku nedēļā savai skolai rakstījuši dzejoļus, uzņēmuši videofilmu. Daudz strādājuši, lai pienācīgi godinātu sirmo «māmuļu», par kuru kā Ozolmuižas skolu pirmās ziņas saņemtas no tālā 1846. gada.Atklās pirmo skolas muzejuSkola ciemiņus šodien gaida jau no pulksten 16. Līdz svētku koncertam «Laiks savējiem», kas dziesmās un dejās vīsies cauru laiku lokiem, varēs apskatīt skolēnu darbu izstādi, prezentāciju par izglītības iestādes šodienu, būt lieciniekiem, kā bijušie un tagadējie skolas direktori un viņu vietnieki iestāda pretī skolai liepu, kā arī piedalīties pirmā skolas muzeja atklāšanā. Tajā būs atrodamas ziņas par mācību iestādes sendienām. Piemēram, ka 1917. gadā skolā darbojās četras klases, kuru 63 audzēkņiem mācību gada laikā bija vien četras brīvdienas, un telpas viņi tīrījuši paši. Savukārt 1934. gadā skolā nodibināta mazpulku organizācija, bet pāris gadu vēlāk rīkots bazārs ar koncertu, lai par savāktajiem 400 latiem varētu iegādāties ēvelsolus un citu inventāru.Muzejā arī varēs veldzēties atmiņās par tādām aizmirstām rūpēm kā malkas gādāšana un kraušana lielās kaudzēs pie vecās skoliņas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Senlatviešu pils celšanu un ģeogrāfijas lauciņa izveidi ar «zaļo» klasi, kā arī satiksmes noteikumu un rotaļu laukuma ar nestandarta ierīcēm tapšanu.Daudzi atcerēsies jaunsargu ienākšanu Ozolnieku vidusskolā 1993. gadā un to, kā 2001. gadā vidusskolas klasēs tika ieviesta profesionāli orientētā robežsargu apmācības programma.Remontē un apgūst pieredzi ārvalstīsSavukārt vidusskolas jaunāko laiku vēsture iegulusi «Jubilejas grāmatas» lappusēs. Kā var nelepoties, piemēram, ar skolas kolektīvu dalību dziesmu un deju svētkos un audzēkņu panākumiem olimpiādēs, min K.Stepanova. Viņa priecājas arī par izglītības iestādes labiekārtošanas darbiem un pēdējos gados uzlaboto infrastruktūru. Izveidots kabinets dežurantam, kurā notiek video novērošana, izremontētas skolēnu ģērbtuves, bet desmit klašu telpas tikušas pie jaunām grīdām, griestiem, mēbelēm un citiem uzlabojumiem.Skola aktīvi iesaistās arī dažādos vietējos un starptautiskos projektos, kuru laikā gan rekonstruētas un paplašinātas telpas, gan notikusi skolēnu un pedagogu apmaiņa. Tie audzēkņiem ļāvuši arī izmēģināt regbiju, saprast, kā taupīt energoresursus, un iepazīt citu valstu kultūru.Vēlas izveidot «zaļo» klasiSvinot jubileju, tiek domāts arī par vidusskolas nākotni un attīstību. Piemēram, viens no svētku nedēļas pasākumiem bija akcija «Apzaļumosim skolu!», kurā katra klase dāvināja telpaugus. «Skolēniem pavasarī bija uzticēts uzdevums ieaudzēt augus. Esam to darījuši ar domu tuvākajā nākotnē augšāmcelt ideju ar pašu – skolēnu, pedagogu un vecāku – rokām izveidot «zaļo» klasi, lai stundas un dažādus pasākumus varētu vadīt brīvā dabā,» stāsta direktore. «Uz papīra» viss jau redzams, un skolas padome aktīvi domā, kā sagādāt nepieciešamos līdzekļus. Paredzēts izgatavot nojumi un atpūtas zonu, kā arī vietu, kur katrs bērns stādīs un atbildēs par savu augu.Izglītības iestāde ar nepacietību gaida paplašināšanos – ceturtā stāva izbūvi –, jo patlaban skolā kļuvis krietni par šauru. K.Stepanova teic, ka nācies pamatīgi palauzīt galvu, kur iekārtot vēl vienu 1. klasi, un panākt, lai tā nebūtu caurstaigājama. Tie ir izaicinājumi, kas liek domāt, rīkoties un attīstīties, atzīst direktore. Ozolnieku vidusskola Tās pirmsākumi meklējami 1846. gadā, kad nodibināta Ozolmuižas skola. Vecākie dokumenti ir no 1920./1921. m.g. – tie vēsta, ka skolā strādā divas skolotājas. 1933./1934. m.g. skolu pārveido par sešgadīgo pamatskolu, kurā mācās 72 skolēni. Kara gados skola tiek apjozta ar dzeloņdrātīm, jo tajā ierīko nometni no armijas dezertējušajiem latviešiem. Visilgāk – no 1954. līdz 1987. gadam – skolu vada Ilona Švarckopfa. Vēlāk šo amatu ieņēmuši Regīna Jurjāne, Pēteris Kruglaužs, Andris Presis un Vaira Mocebekere. No 2008. gada vidusskolas direktore ir Klāra Stepanova. Jauno skolu atklāj 1987. gadā. Pirmais vidusskolas izlaidums notika 1990. gadā. Patlaban skolā mācās 456 audzēkņi, strādā 51 skolotājs un 17 tehniskie darbinieki. Darbojas divi tautisko deju kolektīvi, jauktais koris un 5. – 9. klašu koris, vokālais ansamblis, sporta deju, teātra, vizuālās mākslas, datordizaina, sporta pulciņi un floristikas studija. Līdzās vispārizglītojošām programmām tiek īstenotas arī programmas bērniem ar fiziskās un garīgās attīstības un mācīšanās traucējumiem. ViedokļiRegīna Jurjāne, Ozolnieku vidusskolas direktora vietniece, bijusī direktore (1987. – 1989. g.) Skolā esmu no 1982. gada, kad pabeidzu Liepājā institūtu, un kopš tā laika darbavietu neesmu mainījusi. Mani pieņēma ilggadējā direktore Ilona Švarckopfa, kurai vēlos teikt lielu paldies. Viņa prata iedrošināt. Cienu direktori kā lielisku cilvēku pazinēju, organizatori. Ilonai no rokas gāja arī saimnieciskās lietas. Iespējams, tāpēc, kad 1987. gadā uzbūvēja jauno skolu un direktore devās pensijā, piekritu no viņas pārņemt skolas vadību. Zināju, ka viņa vienmēr būs līdzās, kaut, šodienas acīm skatoties, šim amatam tomēr biju par jaunu. Mani īpaši biedēja saimnieciskās lietas. Ar šausmām domāju, ko darīšu, ja saplīsīs kāda caurule. Taču guvu milzīgu pieredzi darbā ar cilvēkiem. Sabiedrībā toreiz bija jūtamas brīvības alkas, kas parādījās arī izglītības procesā. Mācībās lielas reformas gan nenotika. Pasākumi bija vairāk vērsti uz latviskumu. Tas arī bija laiks, kad jaunieši nedaudz pārprata brīvības vārdu. Piemēram, kāda klase principa pēc atteicās no dienasgrāmatām. Taču nepagāja ilgs laiks, kad nonāca pie secinājuma, ka sakārtotība un plānošana ir nepieciešama. Tāpat ar formas tērpiem. Savukārt šis laiks izglītībā ir inovācijām pārbagāts. Mūsu skolā no informāciju tehnoloģijām, šķiet, nekā netrūkst. Nu ir posms, kad tas viss jāapgūst.Biruta Bērtulsone, Ozolnieku vidusskolas skolotāja (1962. – 2002. g.) Ja salīdzina laiku, kad sāku strādāt Ozolnieku vidusskolā, ar tagadējo, tad, protams, ir uzlabojusies materiāli tehniskā bāze – kabinetu aprīkojums, sporta halle. Nevar nemanīt pašvaldības rūpes par savu skolu. Audzis arī skolēnu skaits. 1987. gadā, kad skolai tapa piebūve, viens otrs šaubījās, vai spēsim to piepildīt. Taču izrādījās, ka direktores Ilonas Švarckopfas vīzija, ka skolas augs, bijusi pareiza. Audzis ir arī Ozolnieku novads. Šajā mācību gadā skolā ir trīs pirmās klases, kas ir vēl nebijis skaits. Ilona Švarckopfa bija ļoti prasīga gan pret sevi, gan arī citiem. Viņa izvērsa sadarbību ar vecāku darbavietām un nokārtoja, ka visi skolotāji tika nodrošināti ar dzīvokļiem. Enerģiski darbojas arī tagadējā direktore Klāra Stepanova. Izbrīnu vēl aizvien rada tas, ka daļa skolēnu neprot novērtēt izglītības nozīmi. Vecāki ļoti aizņemti darbā, arī vecvecāki daudziem strādā. Bērni paliek nepieskatīti. Es to jūtu no skolēniem, kas nāk pie manis gatavoties matemātikas stundām.
