Dižo Zemgales dzejnieku pieminot.Šogad 1. martā aprit 60 gadu, kopš mūžībā aizgāja Zemgales dzejnieks, Tēvzemes balvas laureāts Edvarts Virza.
Dižo Zemgales dzejnieku pieminot
Šogad 1. martā aprit 60 gadu, kopš mūžībā aizgāja Zemgales dzejnieks, Tēvzemes balvas laureāts Edvarts Virza.
Edvarts Virza dzimis 1883. gadā Zemgalē, Salgales pagastā zemnieku ģimenē. Šūpuļa vieta «Billītes» vēlāk kļuva par viņa īpašumu.
Virza atstājis sešas dzejoļu grāmatas, no cittautu dzejas tulkojumiem – trīs grāmatas. Prozā sarakstīta poēma par Zemgales lauku sētu «Straumēni» un tēlojums «Zaļā Zemgale». Izcilajai poēmai līdzīga ir biogrāfija «Kārlis Ulmanis». Vēl sarakstīta monogrāfija «Oskars Kalpaks». Sakārtotas pārdomu un vērtējuma grāmatas «Laikmeta dokumenti», «Zem karoga» un «Jaunā Junda». Par nopelniem rakstniecībā 1938. gadā viņam tika piešķirta augstākā atzinība – Tēvzemes balva.
No Iecavas «mūža mežiem» nākušie
Straumēnu sētas prototipu Billīšu māju cēla Edvarta Virzas tēvs. Tā bijusi pirmā mūra māja novadā. Agrāk tā bijusi mazāka un saukta par Straumēniem. E.Virza kopā ar režisoru Eduardu Smiļģi to pārveidojis. Vecākais gadu skaits, kad Billīšu – Straumēnu vārds pieminēts baznīcas grāmatās, ir 1711. E.Virzas senči Lieknas māju uzcēluši Iecavas «mūža mežos». Tur neviens nav spējis iedzīvoties. Bet Lieknas to izdarījuši ar čaklumu, neatlaidību un savām zelta rokām. Vārds «Straumēni» cēlies no upītes, kas kādreiz tecējusi caur tagadējo dārzu.
Billītēs E.Virza sarakstījis savu izcilo poēmu «Straumēni». Viņš rakstījis zem lazdu krūma, kur stāvējis galdiņš. Apkārtējās druvas un birzis, lielceļi un zemgaliešu mājas līdz Iecavai un Lielupei – tur pārdzīvotais devis vielu lielajai poēmai. Darbā aprakstīta Zemgales dzīve, kas autoram šķiet tik brīnumjauka, kādas nav nekur citur pasaulē. Poēma «Straumēni» tulkota un izdota daudzās valodās.
Baigās vasaras priekšnojautas
E.Virza nojauta latviešu tautas Golgāta ceļu. 1939. gada rudenī mūsu zemi kājām mina pirmie Sarkanās armijas pulki, ierīkodami savas bāzes pie dzintarjūras krastiem. Neilgi pirms nāves publicētajā dzejolī «Baigā vasara» E.Virza jau toreiz gara acīm skatīja nākotnes nedienas un postu:
«Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts.
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,
Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,
Bez laika augļi kokiem nokritīs.
Par nastu būs kas ir un tas, kā nava.»
Šis dzejolis kļuva sevišķi populārs pēc 1940. gada 17. jūnija.
Trīs saujas
pelēkas zemes
E.Virza aizgāja no dzīves pašā spēku pilnbriedā, taču piedzīvojis savu darbu atzīšanu.
1940. gada 7. martā Rīgā no katedrāles Tēvzemes balvas laureātu E.Virzu izvadīja pēdējā gaitā. Bija pulcējušies simtiem ļaužu: valdības locekļi, diplomāti, garīgās dzīves vadītāji, vecās un jaunās paaudzes rakstnieki un mākslinieki, kā arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
Izvadīšanas runu teica mācītājs P.Apkalns:
– Latvijas lielākajā dievnamā pēdējos mirkļus dus lielais latviešu tautas dzejnieks. Šim laikam viņš devis pravietisku skatījumu, kas izaudzis no tā gara, ko cauri gadu simteņiem sargājusi Straumēnu sēta. Arhibīskaps T.Grīnbergs svētīja ziedu kalnā dusošo dzejnieku. Koris dziedāja Emiļa Melngaiļa «Rekviēmu». Šķirstu iznesa no katedrāles un novietoja uz baltiem bērzu ratiem četru baltu zirgu iejūgā. Gājiens virzījās cauri Rīgai uz Meža kapiem. Skanēja dievnamu zvani. Tūkstošiem ļaužu pulcējās ielu malās, lai pavadītu dzejnieku pēdējā gaitā. Meža kapu klusumā viens uzkalniņš bija dzelteno smilšu atvērts. Dzejnieka dzīvesbiedre un meita kā pēdējo sveicienu nodeva trīs saujas pelēkas zemes, kas bija ņemta no Billītēm, lai arī pēc nāves viņš sajustu Zemgales zemi. Dzelteno smilšu kapa kopiņa pārvērtās ziedu kalnā, virs tās krustojās cīnītāju karogi.
Dzejnieku mūžam sargās tautas piemiņa un pār viņa šķirstu klātais Latvijas karogs.
