Liekas, ka laika posms starp diviem dziesmu un deju svētkiem ir pavisam neliels, taču pašdarbības kolektīviem tas ir aktīvs darba un jaunu ideju laiks.
Liekas, ka laika posms starp diviem dziesmu un deju svētkiem ir pavisam neliels, taču pašdarbības kolektīviem tas ir aktīvs darba un jaunu ideju laiks.
Otrdienas vakarā Rīgas Kongresu nama koncertzālē gaisā vēdīja kaut kas no tās satraukti priecīgās izjūtas, kas skatītājus parasti pārņem deju skates laikā. Un satraukumam bija arī iemesls. Septiņi spēcīgi Latvijas deju ansambļi mērojās dejas prasmē un horeogrāfiskā pilnībā, pārsteidzot, sajūsminot un liekot dzīvot līdzi dejas soļu zīmējumiem.
Latvijas Universitātes deju ansamblis «Dancis» (vadītājs Rolands Juraševskis), Valmieras kultūras nama TDA «Gauja» (vadītāja Vaira Dundure), Limbažu kultūras nama vidējās deju paaudzes kolektīvs «Jampadracis» (vadītājs Andis Lēnmanis), Jelgavas pilsētas TDA «Lielupe» (vadītāja Elita Simsone), Rīgas kultūras un tautas mākslas centra «Mazā ģilde» TDA «Līgo» (vadītājs Jānis Purviņš), TDA «Teiksma» (vadītājs Jānis Ērglis) un Kuldīgas kultūras nama TDA «Venta» (vadītāja Zita Serdante).
Izlasot vien šos nosaukumus, kļūst skaidrs, ka bijusi gandrīz tāda kā vadošo deju kolektīvu «zvaigžņu parāde», un visiepriecinošākais, liekas, ir tas, ka jelgavnieki no «Lielupes» bija šīs parādes pašā spozmē. Ik pa brīdim mēroties spēkiem ir pat ļoti veselīgi, jo tas ne tikai patīkami kutina nervu galus, bet arī parāda spēku samēru dejas lauciņā. Un, ja otrdienas vakars sev līdzi nestu konkursa rezultātus, tad «Lielupe» atkal varētu izslieties lepnumā, jo neapšaubāmi koncerta programmā viņu sniegums bija izcils.
Ar zemgaliešu cēlumu un lepnumu, ar augsti paceltu galvu un pārliecību viņi nesa savu dejas prieku, izsaucot aplausus un patiesu atzinību skatītāju zālē. Jelgavas koncertā pirmo reizi dejotais Lilitas Jansones dejas triptihs «Sēju vēju» uz Rīgas skatuves un citos tērpos bija ieguvis jaunu atklāsmes pirmreizību. Horeogrāfiskajā meistarībā L.Jansone noteikti varēja spēkoties ar tādiem dejas korifejiem kā Jānis Ērglis un Jānis Purviņš.
Tāpat kā korim trīs četrās dziesmās jāspēj parādīt labākais, arī šajā koncertā deju kolektīviem bija tikai četras dejas, kurās jāuzliesmo, jāieinteresē, jāspēj aizraut un jāpārliecina. Un «Lielupe» to spēja gan ar pareizi izvēlēto deju atlasi, gan ar spēcīgo dejotāju sastāvu, gan ar krāšņiem un pārdomātiem tērpiem. Milzīgā Kongresa nama skatuve kā uz delnas atklāja visas kļūdas un negludumus, kas, kā jau visos koncertos, vajāja dejotājus.
Liela telpa pieprasa sevi piedejot ne tikai fiziski, bet arī garīgi, un atšķirībā no «Lielupes» lielākā daļa to nespēja. Jā, pat tie, kas tiek saukti par «spices» kolektīviem. Ne vienmēr tehniska tīrība un varēšana ir vienīgais mākslas mērs. Gan jelgavniekiem jau pazīstamais TDA «Līgo», gan TDA «Teiksma» un TDA «Dancis» vairāk šajā koncertā aizrāvās ar tādu kā veiklības un azarta demonstrēšanu, aizmirstot pašu galveno – dejas dvēseli. Tāpat kā katrs mākslas darbs, arī deja sevī ietver ne tikai ārēji spilgto formu, bet arī saturisko izpausmi, kuru soļos un palēcienos izmērīt nav iespējams. Un, sēžot zāles pustumsā, man bija jādomā par to, ka Jelgavā joprojām ir dzīva deja un tās dvēsele…
