Netālu no Tukuma Engures novada Smārdes pagasta Milzkalnes ciematā atrodas viens no retajiem nocietinātas viduslaiku muižas paraugiem Baltijā un vienīgais Latvijā, kas saglabājies līdz mūsdienām. Tas ir Šlokenbekas muižas ansamblis.
Šlokenbekas muiža rakstos minēta jau pirms 1442. gada, taču par nocietinātās muižas sākumu uzskata laiku pēc 1484. gada, kad Tukuma pils komandants Vennemārs (Verners, Volmars) Butlars uzbūvējis nocietinātu muižu ar kungu dzīvojamo ēku.
Liels bija pārsteigums, ka Šlokenbekā atrodas pirmais Ceļu muzejs Eiropā un pasaulē. Latvijas ceļinieku dibinātā muzeja ekspozīcija izvietota muižas bijušās dzīvojamās ēkas desmit zālēs un verandā, kā arī Kalna un Lejas ratnīcās. Katrai muzeja zālei ir sava tematika, kas saistīta ar ceļu un tiltu nozari. Kādā no fotogrāfijām redzams tilts, uz kura cieši cita pie citas stāv piekrautas smagās kravas mašīnas – izskatās pēc sastrēguma. Izrādās, ka 1968. gadā tā pārbaudīja jaunā tilta izturību, kas bija uzcelts pār Lorupes gravu. Dzīvojamajā ēkā var aplūkot ekspozīciju par Latvijas ceļu tīkla un nozares attīstību – kā saka, no taciņas līdz automaģistrālei. Izstādīti arī gadsimta sākumā izmantotie ceļu projektēšanas un būvniecības mērinstrumenti.
Kalna ratnīcā izvietota zirgu iejūgu un ratu kolekcija, arī zirgu vilkmes ierīces ceļu darbiem. Vitrīnās izlikti materiāli par zirgkopību un zirga izmantošanu tautsaimniecībā, par zirgu sportā, mākslā, tautas dziesmās un ticējumos. Lejas ratnīcā novietoti dažādi ceļu būves mehānismi.
Muzejā var uzzināt daudz interesanta. Piemēram, Latvijā pirmais dzelzsbetona tilts atklāts 1909. gadā pār Salacu pie Salacgrīvas. Šādi tilti kalpo ilgāk, tie iztur lielāku transporta slodzi nekā koka tilti. Dzelzs un betona savienojumam piemīt lielāka elastība un pretestība saspiešanai un sadrupināšanai nekā tā atsevišķām sastāvdaļām. Svarīgi arī, ka betona sastāvam nepieciešamos materiālus – cementu, granti, šķembas, smilti – var iegūt no vietējiem izrakteņiem. Interesanti, ka sākotnēji dzelzsbetons izgudrots pavisam citām vajadzībām. Izrādās, franču dārznieks Žozefs Monjē audzēja palmas un pēc tam podos tās sūtīja uz Angliju. Ja pods sasitās, palma gāja bojā. Tad nu viņš mēģināja izveidot ļoti izturīgus podus. Dārznieks izlēja podus no cementa javas, tomēr arī tie nebija pietiekami izturīgi. Tad viņš ievietoja vienu mucu otrā, starp tām ielika stiepļu pinumu un uzlēja javu. Nu podu izturība bija pārsteidzoša un mērķis sasniegts. Tā 1867. gadā tika patentēts dzelzsbetons, ko vēlāk sāka plaši izmantot būvniecībā.
Interesanti, ka pirmais bruģis Rīgā parādījās 12. gadsimtā no baļķiem, dēļiem un sprunguļiem. 13. gadsimtā pilsētā sākās mūra ēku būvniecība, bet vēlāk koka ēkas celt aizliedza. Arī ielu bruģēšanai koku izmantoja maz, jo parādījās dolomīts, ko ieguva Doles salā. Pirmā vieta, ko Rīgā nobruģēja 1413. gadā, bija Rātslaukums. Zviedru laikos (17. gadsimtā) brauktuvēm izmantoja neapstrādātus laukakmeņus un plienakmeņus. Katram zemniekam, kurš iebrauca pilsētā, bija jāatved vairāki laukakmeņi. 1851. gadā Rīgā tika izdota pavēle par obligātu ielu bruģēšanu, ieviešot īpašu nodokli, lai gūtu tam finansējumu. No Zviedrijas vestos kaltos (rindu) akmeņus jeb Rīgas bruģi sāka veidot 1873. gadā. Ar šo bruģi vēlāk klāja lielāko daļu Rīgas ielu. Arī mūsdienās tas ir saglabājies vairākās pilsētas ielās, sevišķi Vecrīgā.
Mūsdienās gandrīz puse Latvijas valsts autoceļu ir noklāti ar asfaltu vai melno segumu. Asfaltētiem ceļiem ir bijusi būtiska nozīme mūsu valsts attīstībā jau kopš 20. gadsimta 20. gadiem. Pirmās ziņas par asfaltu kā ceļu būvmateriālu fiksētas Babilonijā, kur apmēram 625 gadus pirms mūsu ēras to sajauca ar apdedzinātiem māliem un izmantoja ielu segumā. Asfaltu zināja arī senie grieķi. «Asphaltos» grieķu valodā nozīmē – kalnu sveķi. Romieši vārdu pārveidoja uz «asphaltus» un materiālu izmantoja celtniecībā – pirtīs, ūdenskrātuvēs un akvaduktos. Asfalts kā būvmateriāls sastāv no bitumena, kas ir naftas produkts, un šķembu, grants un oļu pildvielām. 19. gadsimta 60.–70. gados ar bitumena maisījumu apstrādāja tikai ietves un ielu krustojumus.
Satiksmei kļūstot intensīvākai, bija jāuzlabo grants ceļi. Pirmie mēģinājumi apstrādāt balto šķembu segumu ar melnām saistvielām jeb bituminēšana notika 1925. gadā uz Rīgas–Jelgavas un Rīgas–Jūrmalas šosejas. To veica ar rokām: šķembas uz ceļa noslaucīja ar metāla sukām un slotām, lai nebūtu putekļu, tad ar kausiem, lejkannām vai smidzinātājiem to aplēja ar bitumenu. Izlējumu apbēra ar sīkšķembām un pieveltņoja. Mūsdienās šie darbi notiek mehanizēti. Asfaltu ražo speciālās asfaltbetona rūpnīcās, ieklāj ar ceļu tehniku.
Muzejs piedāvā arī īpašu pārsteigumu – lustīgu izbraukšanu ar atjaunoto mikroautobusu «RAF Latvija». Un vēl – ieeja muzejā ir bez maksas.
