Tāpat kā daudzas citas lietas, laikam mainoties, pārveidojas arī deja – no tautiskajām līdz pavisam jaunmodīgām, piemēram, «hip – hop», ko vecāka gadagājuma cilvēki pat nevēlas saukt par dejām.
Tāpat kā daudzas citas lietas, laikam mainoties, pārveidojas arī deja – no tautiskajām līdz pavisam jaunmodīgām, piemēram, «hip – hop», ko vecāka gadagājuma cilvēki pat nevēlas saukt par dejām.
Tautas deja ir senākais deju mākslas žanrs. Tā radusies pirmatnējās kopienas iekārtā un savā sākotnējā stadijā ļoti cieši bija saistīta ar ģimenes godu un gadskārtu ieražām. Latvijā tautas dejas sasniegušas augstu attīstības līmeni pat pirms vācu krustnešu iebrukuma.
Sarīkojumu deja izveidojusies apmēram XIII gadsimtā augstmaņu viesībās un pilsētnieku sarīkojumos. Šīs dejas ir diezgan mainīgas un iegūst dažādus jaunus elementus atbilstoši katra laikmeta prasībām.
Priekšnesuma jeb skatuviskā deja izveidojusies, deju pakļaujot īpašiem priekšnesuma likumiem, kad viss izpildījuma radošais process tiek rādīts skatītājiem. Priekšnesuma deja bija sastopama jau senajā Indijā, Ēģiptē, Grieķijā un citur. Latvijā tā parādījās XVII gadsimta otrajā pusē, kad pirmos priekšnesumus sniedza ceļojošas komediantu trupas. Izrādes notika komēdiju namā Bīskapa kalnā kādā veclaiku ēkā, vēlāk – Teātra namā Parādes laukumā, pēc tam – arī citur. Rīgā viesojās daudzi pasaules baleta mākslinieki – Parīzes operas premjers L.Dipors (1811. g.), itāliešu dejotāji F. un A.Bernadelli (1818. g.), Seviljas baleta soliste L.Monteza (1844. g.) un citi.
Skatuvisko deju mēdz iedalīt arī sīkāk, taču cilvēkiem pazīstamākās ir estrādes un klasiskās dejas. Pēdējās tiek uzskatītas par augstāko dejas formu – balets ir skatuves mākslas veids, kura saturs izteikts muzikāli horeogrāfiskos tēlos. Balets radies XV gadsimtā Itālijā, bet par patstāvīgu mākslas nozari izveidojies Francijā un citur. Baleta deju pēc izteiksmes līdzekļiem iedala klasiskajā un raksturdejā. Klasiskajai raksturīga stingri noteikta, gadsimtos izveidota tehnika un forma. Raksturdeja pamatojas galvenokārt uz tautas un sadzīves deju tradīcijām. Uzvedumos abus veidus mēdz apvienot. Izmanto arī tā saucamo plastisko, moderno un citu deju, kas pamatojas uz brīvām kustībām.
Ja vēl pirms pāris desmit gadiem vecāki centās savus bērnus pasargāt no rokenrola, tad tagad neviens to vairs nedēvē par sliktu iespaidu uz jauniešu raksturu, jo vietā nākušas pavisam citas deju iespējas. Viens apgūst ritma dejas, kāds «hip – hop», tomēr vēl joprojām daudzi izvēlas tautiskās dejas. Un tāpat ir arī tādi, kas nedejo. Un meitenes, tāpat kā agrāk, iet uz ballēm, sēž zālē un gaida, kad garām staigājošie puiši viņas uzlūgs.
Anita, studente, dejo tautiskās dejas:
– Lai arī klāt nāk arvien jauni deju stili, man liekas, ka cilvēkiem svarīgi ir arī vecie. Piemēram, studenti ir aktīva un jaunmodīga tauta, tomēr līdztekus «Tonusam» vai «Mobilei» viņi labprāt iet arī uz ballēm, kur var kārtīgi izdejoties valsi. Netrūkst arī to, kas dejo tautas deju ansambļos. Tomēr es varu saprast arī vecākās paaudzes cilvēkus, kas izklaidēšanos naktsklubā noteikti neuzskata par dejošanu. Tā jau arī ir – tas vairāk izskatās pēc lēkāšanas mūzikas pavadījumā. Citi gan to arī par mūziku nesauktu.
Aigars, vispār nemēdz dejot:
– Man nekad nav paticis dejot. Dažreiz varu pa televizoru paskatīties pārraides, kur rāda profesionālus dejotājus, bet arī tas mani īpaši nesaista. Tomēr nevaru noliegt, ka, labi dejojot, var ļoti piesaistīt cilvēkus, tāpat kā prasmīgi spēlējot tenisu vai basketbolu. Ja kaut ko prot izdarīt ļoti labi, tas vienmēr uz citiem atstāj iespaidu.
Neatsakies no kāda sapņa tikai tāpēc, ka tā īstenošana varētu aizņemt ļoti
ilgu laiku. Laiks paies tik un tā.
(H.Džeksons Brauns, jun.)
