Dobeles novada grāmatnieku muzeja «Ķipi» bibliotēkā tiek krāti arī veci kalendāri. 1943. gada Vispārīgā kalendāra literārajā daļā atradu stāstu par Ādolfu Alunānu.
Dobeles novada grāmatnieku muzeja «Ķipi» bibliotēkā tiek krāti arī veci kalendāri. 1943. gada Vispārīgā kalendāra literārajā daļā atradu stāstu par Ādolfu Alunānu. Tā autors – aktieris, solists, banku ierēdnis un rakstnieks Pāvils Gruzna (1878 – 1950). Viņš darbojies Jaunajā latviešu teātrī (1902 – 1905), Jaunajā Rīgas teātrī (1908 – 1915), kuri atradās tagadējā Lāčplēša ielā 25, ko vecāka gadagājuma teātrmīļi pazīst arī kā veco Daili.
Bija drēgna pavasara pēcpusdiena, kad kādreiz tik sen Rīgā, Romanova ielā 25, iemūrēja pamatus Jaunā teātra ēkai, kur tagad ir Dailes teātris. Pie šā akta klāt bija arī zvērināts advokāts, vēlāk Vaslts prezidents G.Zemgals, režisors Jurjānu Andrejs*, students Kreplins** un citi, kurus nevaru vairs atcerēties.
Jau priekš 40 gadiem, 1902. gada 10. novembrī, iesvētīja šo jauno mākslas templi, ko bija cēlusi Rīgas Amatnieku biedrība. Bija atkal drēgna rudens svētdienas pēcpusdiena. Izrādījām rīdzinieka vācu komponista Kreitsera operu «Nakstmājas Granādā»… Un no tā laika tik daudz saulaina mākslas prieka plūdis no šā vēsturiskā nama!
(..) Ar atmiņām par Jauno teātri saistās arī mūsu teātra tēva vecā Ādolfa Alunāna daži pēdējā dzīves posma epizodi. Viņš, izbraucis no Jelgavas, mēdza iegriezties ne tik labprāt vecajā «Māmuļas» teātrī kā Jaunajā teātrī un tā populārajā restorānā, kur tik bieži pie glāzes alus sastapās studenti un mākslinieki, lai pēc izrādes savukārt visi pārceļotu uz Stūra krogu, citā vārdā «Suvorovu», tagadējās Kr.Barona un Elizabetes ielas stūrī. Te mūsu nelielo bohēmu varēja sastapt vai ik dienas un it īpaši pēc pusnakts. Te tika atrisināti dažādi mūsu kultūras dzīves, mākslas un literatūras jautājumi. Un te mēs pa reizei cienājām veco Ādolfu. Pēc piecpadsmit gadu pašaizliedzīga darba Latviešu biedrības teātrī, kuru vārda pilnā nozīmē vecais Ādolfs nodibināja, viņš bija veselus 27 gadus pamests savam liktenim bez kāda sabiedrības atbalsta, pārtiekot no savas nelielās Jelgavas aktieru trupas retajām izrādēm, kuru mākslas līmenis bija krietns, bet mainīgs. Tur viņš arī pārdzīvoja satricinošu notikumu savā ģimenē. Viņa apdāvinātā tikko 19 gadu vecā meita Elza spēlēja tēva trupā, un daudzi pareģoja viņai lielu nākotni kā tēva mākslas un talanta mantiniecei. Te negaidot viņa pati sarāva savas dzīves pavedienus kādas nelaimīgas intrigu samaitātas mīlas dēļ. Tam pievienojās vēl paša slimošana un spaidīgi materiālie apstākļi. Bet te radās glābiņš. Tā kā mūsu teātra tēvs bija mantojis nedalītas simpātijas kā Kurzemē, tā sevišķi Vidzemē, tad viņa galīgā atvadīšanās no latvju skatuvēm turpinājās vairāk gadu bez pārtraukuma, jo nebija tādas vietas, kur viņu nevēlējās redzēt un sumināt. Jaunajā teātrī viņa atvadīšanās ieilga apmēram vienu nedēļu, ar savām sirsnīgajām kompānijām un banketiem nevarēja vien izbeigties, un Ādolfs nokļuva Jelgavā vai gluži slims. Pats viņš savās atvadu izrādēs palaikam neuzstājās, jo viņam bija sākusies kurluma kaite un viņš nevarēja vairs saklausīt suflieri. Ja uzstājās, tad tikai intīmākos sarīkojumos ar rečitācijām un kuplejām, ko viņš izpildīja meistariski un dzēlīgi. Viņa mīļākā kupleja bija tā, kur viņš refrēnā imitēja lakstīgalas pogošanu ar mazu svilpīti, kur vajadzēja iepildīt… konjaku. Un tātad bija jau zināms, ka šī kupleja un lakstīgala prasa katru reizi pudeli vislabākā franču konjaka – citādi svilpīte neskanēja. Mīlēja viņš arī paklausīties atjautībās un anekdotos, kurus arī pats bagātīgi izbārstīja, jo viņš bija savā dabā asprātīgs, dzīvespriecīgs, daudz ko piedzīvojis, tā teikt, dzimis mākslinieks – tāpat kā visa Alunānu dzimta, kas, sākot ar Juri Alunānu, ir devusi mūsu kultūrdzīvei vairākus izcilus darbiniekus rakstniecībā, teātra dzīvē un mūzikā.
Ādolfs Alunāns turklāt bez tiešā skatuves talanta bija arī spējīgs literāts. Par to liecina viņa sarakstītie apmēram divdesmit lielāki un mazāki dramatiski darbi un lugu lokalizējumi, kas teātra repertuāros turas līdz šim. Bija viņš arī mākslas recenzents un satīriķis, it īpaši savā daudzgadīgajā populārā Zobgaļa kalendārā. Atstājis viņš vēl ir sava tēvabrāļa Jura Alunāna biogrāfiju, savas atmiņas un piezīmes par ievērojamiem latviešiem. Pie tiem piederēja arī viņš pats, izskatā bajāriski stalts, cēls aristokrāts. Nelaiķe Biruta Skujeniece, Ādolfa Alunāna māsas Luīzes meita, pārliecināti stāstīja, ka Alunāni esot cēlušies no vecas zviedru ģints, kas kādreiz ieceļojuši Livonijā. Tā nu būtu teiksma, kas priekš 30 gadiem (1912) teātra tēva izcilo personību tikai romantiski pasvītro. Lielākā teiksma ir tā, ka nu jau pagājuši vairāk nekā 70 gadu kopš pirmajiem Ādolfa Alunāna soļiem mūsu teātra laukā (1870), bet viņa sāktais teātra kultūras darbs ir attīstījies lielā krāšņumā un tagad ir dzīvs un paliekams piemineklis veļu valsts aizkulisēs aizgājušajam teātra tēvam.
* Jurjānu Andrejs (1856 – 1922) – komponists, mūzikas folklorists, diriģents, pedagogs.
** Augusts Kreplins (1873 – …) krājaizdevu sabiedrību direktors kopš 1912. gada.
