170 gadu jubileju Līvbērzes vidusskola sagaida vairāku vērienīgu pārmaiņu priekšā, bet nākotnē skolas saime raugās droši.
Pēcpusdienā, kad Līvbērzes vidusskolā viesojas «Ziņas», skolā valda svētku un rosības atmosfēra. Tikko beidzies konkurss «Vissirsnīgākais līdzcilvēks», kurā savējie par sirds siltumu visaugstāk novērtējuši bibliotekārīti Intu Kārkliņu, skolotāju Inetu Pitkeviču, devītklasnieci Inesi Vītolu, 5. klases skolnieci Megiju Jaseļūnu un garderobisti Silvu Rozenbergu. Viņa ar platu smaidu mūs arī gatava aizvest pie direktores Daigas Podkalnas, kuru satiekam gaitenī kopā ar iepriekšējo skolas vadītāju Liliju Grasi. Eksdirektorei gan nav vaļas, jo jāsteidz filmēties īpašajam skolas stāstam, ko salidojumam gatavo pasākuma režisore mūzikas skolotāja un dramatiskā kolektīva vadītāja absolvente Antra Leite-Straume. Laika tiešām nav daudz – jau rīt, 21. aprīlī, Līvbērzes vidusskolā salidos absolventi, bijušie pedagogi un darbinieki, lai ielūkotos īpašajās «Atmiņu kladēs».
Skolas un pagasta vēsture ir vienota
Svinētāji skolā aicināti jau no pulksten 15, kad būs iespēja apskatīt pēdējos gados būtiskas pārmaiņas piedzīvojošās telpas un apkārtni, satikt skolas kolektīvu un aprunāties par tās šodienu. Savukārt svinības, kas sāksies četras stundas vēlāk, noritēs tuvējā kultūras namā, kur apmeklētājiem būs atvērta arī muzeja telpa ar jauniem materiāliem par Līvbērzes skolas vēsturi un attīstību arī visa pagasta kontekstā.
«Jau pirms laika pagasta pārvaldes vadītāja Ruta Medne izteica domu, ka pagasta un skolas vēsture ir vienota. Tāpēc muzeja istabā viens stūrītis pasūtīts tieši skolai. Līdz salidojumam gribam paspēt izveidot trīs stendus – pirmais būs par skolas pirmsākumiem līdz 1940. gadam, otrajā tiks apskatīts padomju laiks līdz 1990. gadam, bet trešajā – mūsdienas. Šie stendi tiks veidoti gan no cilvēku atmiņām, gan preses materiāliem, fotogrāfijām un dažādām liecībām,» stāsta skolas vēstures skolotāja un glabātāja Irisa Eidaka. Viņa atklāj, ka šajā ziņā lielu ieguldījumu devuši paši skolēni, kuri atmiņu stāstus vākuši savos projektu un zinātniski pētnieciskajos darbos. Piemēram, šādi tika izpētīts Līvbērzes skolas atspoguļojums gan Latvijas laika preses materiālos, kur atrasti stāsti par mazpulkiem un Karoga svētkiem, gan padomju avīzēs un žurnālos. Tapis arī buklets «Atmiņu klades» formā, ko gatavoja absolvente Dace Birzmale.
Klātesošos, protams, priecēs arī pašdarbības kolektīvi, kādu «mazā lauku skolā», kā to raksturo direktore, nav nemaz tik maz. «Tā kā šogad mums nav pastāvīga mūzikas skolotāja, patlaban aktīvā darbībā nav skolas ansambļa, bet bijusī skolotāja kultūras namā turpina vadīt mazo bērnu ansamblīti «Krelles», kas uzstāsies ar pāris dziesmām. Tāpat arī vairāki solisti. Būs arī kultūras nama jauniešu deju kolektīvs «Spīgana», kurā visi ir mūsu bērni. Dziedās pati Antra, un tradicionāli būs arī skolotāju priekšnesums, bet tas tikai tāds joks,» svētku norisi ieskicē D.Podkalna.
Pieci skolēni klasē – tas nav saimnieciski!
Tomēr skola, kurā patlaban no 1. līdz 12. klasei zinības apgūst 117 skolēnu, 170 gadu jubileju sagaida izglītības sistēmas reformas un skolu tīkla sakārtošanas zīmē. Šopavasar pavadot dzīvē savus pēdējos septiņus divpadsmitos, jau no nākamā mācību gada Līvbērzes vidusskola kļūs par pamatskolu.
«Šo pārmaiņu gaidām tā, kā tam būtu arī jānotiek. Neuzskatu, ka tas būtu kaut kas ārkārtējs vai nepareizs. Mums Līvbērzē nav tik daudz bērnu. Laikam būtu nesaimnieciski uzturēt piecus skolēnus klasē. Saprastu, ja šī būtu vienīgā skola 40 kilometru rādiusā, bet 15 minūšu braucienā ir Jelgava, un satiksme ir laba,» noskaņojumu raksturo D.Podkalna. Vienīgais sarežģījums varētu rasties ar dabaszinību bloka priekšmetu skolotājiem, kuriem, piemēram, fiziku un ķīmiju atliks mācīt tikai 8. un 9. klasē. Direktore min, ka būtu labi, ja atrastos pedagogs, kurš viens spētu pasniegt visus šos priekšmetus, tomēr šādi speciālisti jāmeklē kā ar uguni.
Savukārt uz telpām, kuras vairs nepiepildīs vidusskolēni, jau izveidojusies rinda. «Telpu it kā ir vairāk, bet vietas pietrūkst. Piemēram, atbalsta personālam. Sociālajam pedagogam, psihologam un logopēdam vajag telpas individuālam darbam, arī muzejam. Patlaban psihologs dala vienu telpu ar skolas vēstures materiāliem, bet būtu labi tos glabāt atsevišķi,» atzīst direktore. Viņa stāsta, ka veiksmīgi izveidojusies situācija ar logopēdi, kura vienlaikus ir metodiķe pirmskolā un tāpēc skolā sastopama katru darba dienu. Savukārt sociālais pedagogs ir tikai divas dienas, bet noteikti vajadzētu vairāk. «Ņemot vērā mūsu skolēnu skaitu, vairāk nevaram dabūt. Taču laukos diemžēl ir diezgan daudz ģimeņu ar sociāli nelabvēlīgu fonu, kas ļoti iespaido disciplīnu un sekmes. Vajadzētu vairāk atbalsta. Arī skolotāju palīgu, kuri strādā līdzās, jo klasē ir ļoti atšķirīgi līmeņi,» atklāti par izglītības izaicinājumiem arī pirms svētkiem gatava runāt direktore. Viņa piebilst, ka skolā tāpat ir licencēta speciālā programma bērniem ar mācīšanās traucējumiem, kuru no 1. līdz 8. klasei apgūst 15 skolēnu. Tas esot daudz – kā viena klase. Taču valstī kopumā šī mācību programma kļūst aizvien pieprasītāka, zina stāstīt I.Eidaka.
Mācīties brauc arī kaimiņu novada bērni
Šo situāciju ietekmē arī tas, ka daudzviet labākie skolēni pēc 6. klases dodas mācīties uz pilsētas ģimnāzijām, arī Līvbērzes vidusskola nav izņēmums. Taču tas nenozīmē, ka paliek tikai sekmēs vājākie. «Protams, cenšamies strādāt arī ar talantīgajiem bērniem – kurus vien varam, gatavojam un virzām uz mācību olimpiādēm un konkursiem. Esam priecīgi, ja atrodam kaut vienu vai divus, kuri var aizstāvēt skolas godu,» teic D.Podkalna. Labi veicies arī šajā mācību gadā. Tā 12. klases audzēkne Linda Kuzmina ieguvusi trešo vietu vēstures olimpiādē. Tāds pats panākums sākumskolas matemātikas olimpiādē un erudītu konkursā par Latvijas Valsts prezidentiem, kurā teicami startēja 9. klase.
Pamatā Līvbērzes vidusskolas audzēkņi ir vietējie bērni, bet ap 30 ar skolēnu autobusu atbrauc arī no kaimiņu Dobeles novada Bērzes un Jaunbērzes, daži ierodas no Jelgavas. «Mums ir liela pirmskola – 66 bērni. Katrā grupiņā pa kādiem 18 bērniem. Tikai piecgadnieki un sešgadnieki ir apvienoti, bet uz 1. klasi padsmit skolēnu aizies. Ja to pieņemtu, mums arī nebūtu problēmu skolas gaitas sākt no sešu gadu vecuma, jo viņi jau ir skolā un spējam nodrošināt atbilstošu vidi,» atzīst direktore.
Pietrūks vidusskolēnu brieduma
Atskatoties uz laiku, kad Līvbērzes skola nesusi vidusskolas vārdu, izglītības iestādes vadība atzīst, ka tas ir attaisnojies. «Vidusskolu atvērām 2000./2001. mācību gadā – aptaujājām vietējos iedzīvotājus, vai tāda būtu nepieciešama, un ieguvām apstiprinājumu. Tajā laikā bija diezgan grūti ar finansēm, izbraukāt uz Jelgavu. Pašiem bija jāpērk mācību materiāli,» atceras D.Podkalna.
Savukārt I.Eidaka min vēl kādu aspektu. «No 1948. gada mums bija divplūsmu skola – krievu plūsmas klases bija pat lielākas par latviešu klasēm, jo padomju laikā strādāt saimniecībā, kur zemkopība bija augstā līmenī, iebrauca daudz krievu, baltkrievu un ukraiņu ģimeņu. 1997. gadā pārgāja uz to, ka sākumskolā mācības notika tikai latviešu valodā, bet 2000. gadā krievu plūsma tika pilnībā pārtraukta. Tās vietā nāca vidusskola,» stāsta vēstures skolotāja. Sākumā vidusskolēnu bijis daudz – 22 vai pat 24 klasē –, bet tad lēnām skaits sarucis, līdz pēdējos gados noslīdējis līdz deviņiem, sešiem, četriem. Pie vainas bijusi ne tikai demogrāfiskā krīze un aizbraukšana, bet arī modelis «nauda seko skolēnam», kad pilsēta vairs necentās par visām varītēm tikt vaļā no saviem neērtajiem audzēkņiem. Lauku vidusskola dažam no pilsētas izmestajam izrādījies īsts veiksmes stāsts – izdevies ne tikai sekmīgi beigt skolu, bet pat uzvarēt mācību olimpiādēs!
«Pēc vidusskolas skolēni izvēlas dažādus ceļus. Bijis, ka ap 70 procentiem no lielās klases sastājas augstskolās un vēlāk pateicas par vidusskolā gūtajām zināšanām. Vērtējot centralizēto eksāmenu rezultātus, vairākus gadus esam bijuši skolu reitinga simtniekā. Pagājušajā gadā mums bija teicams vērtējums latviešu valodā visas Latvijas mērogā. Tāpat gūti labi panākumi vietējās un valsts mācību olimpiādēs. Mums ir pat sudraba un bronzas medaļas,» gandarīta I.Eidaka.
Pietrūkšot arī tā brieduma un dzīvības, ko vidusskolēni ienesa skolas sabiedriskajā dzīvē, piemēram, darbojoties skolēnu pašpārvaldē un rīkojot pasākumus, kuros mazie uz lielajiem skatījušies platām acīm. Tomēr situācija jāpieņem, kāda tā ir. Arī 12. klases audzinātājai Inetai Pitkevičai, kura audzināšanā saņēma arī pašu pirmo Līvbērzes vidusskolas klasi.
Vilšanās par atalgojumu, bet darbu turpina
Šīs nav vienīgās pārmaiņas, kurās griežas pagaidām vēl Līvbērzes vidusskolas saime. Tikko piedzīvota atalgojuma modeļa maiņa, kas skolas saimei ļāvis veiksmīgāk sakārtot mācību plānu un izvairīties no stundu apvienošanas. Tomēr vairāk par minimālajiem 680 eiro par likmi (30 stundām) skolotājiem nesanākot. Turklāt grūti sasniegt arī pašu likmi. «Lielākā vilšanās ir tā, ka solīja, bet, piemēram, par mājas darbu labošanu un gatavošanos stundām joprojām maksā necerēti maz. Ja man, lai sagatavotu stundu, atvēlētas trīs minūtes, par kādu kvalitāti var būt runa!» neizpratnē vēstures skolotāja. Īpaši tādēļ, ka pie durvīm stāv jaunais kompetencēs balstītais izglītības modelis, kur stundas sagatavošanai un dažādu priekšmetu skolotāju sadarbībai būs izšķiroša nozīme.
Tomēr tuvākajā nākotne Līvbērzes skola raugās droši. Materiāli tehniskais nodrošinājums un vide ir teicama – skola pilnībā izremontēta, nosiltināta un aprīkota.
«Ak, šausmas, kāda grīda mums kādreiz bija! Ziemā dažreiz klasē tikai 13 grādu, kad visi sēdēja virsjakās un zābakos!» atceras vēstures skolotāja. Vērienīgā renovācija tika pabeigta 2015. gada sākumā, kad skolēni pirmo mācību gada pusgadu bija nomācījušies piecās dažādās vietās, piemēram, pagasta pārvaldes telpās, kultūras namā un sporta hallē. Taču neērtības paciest bijis to vērts un pat interesanti! Savukārt pēdējais lepnums ir 2016. gadā pēc Jelgavas novada pašvaldības finansētā remonta teju 130 tūkstošu eiro vērtībā atklātā zēnu mājturības ēka, kas Latvijas Būvniecības asociācijas organizētajā konkursā ieguva «Gada labākās būves» godu. Direktore stāsta, ka līdz 2014. gadam ēkā vēl bija malkas apkure, tā bija zema un piekvēpusi, bet nu ir pacelts un nomainīts jumts, kā arī telpas darinātas kokā.
«Nākamajos gados svarīgi, lai pamatskola labi turas un lai pēc 6. klases bērni neaizietu mācīties uz pilsētu. Ceram uz vecāku sapratni, ka skola tuvu pie mājām, turklāt nodrošināta, ir tas labākais viņu bērniem,» cerību pilna ir D.Podkalna.
Līvbērzes skola
Pirmsākumi datējami ar 1847. gadu, kad Auziņu mājās uzsākts skolas darbs Līvbērzes pagastā. Skola laika gaitā darbojusies dažādās pagasta vietās, bet 1932. gadā ģenerālis Jānis Balodis iemūrēja pašreizējās skolas pamatakmeni. 1948. gadā darbu uzsāka kā divplūsmu skola – mācības notika gan krievu, gan latviešu valodā. Savukārt 1970. gadā ekspluatācijā nodeva jauno korpusu. 1999./2000. mācību gadā notika pāreja uz mācībām vienā – valsts valodā. Vidusskolas statusu Līvbērzes skola ieguva 2000./2001. mācību gadā. Ar 2017. gada 1. septembri Līvbērzes vidusskola kļūs par pamatskolu.
Mājturības ēka – «Gada labākā būve Latvijā»
Līdzās investīcijās apjomīgiem objektiem, kas piedzīvojuši būtiskas kvalitatīvas pārmaiņas un kļuvuši par kvalitatīvām ēkām ar pievienoto vērtību, Latvijas Būvniecības asociācijas organizētajā konkursā «Gada labākā būve Latvijā 2016» būvnieku, inženieru un arhitektu novērtējumu un atzinību ieguvusi Līvbērzes vidusskolas mājturības ēka. Kādreizējā kūts, ap 1956. gadu – kopgalds un šķūnis un 60. gados darbmācības kabinets pārbūvēts, saglabājot vēsturisko izcelsmi, neaizmirstot iekļaut inovatīvos un mūsdienīgos ēkas izmantošanas risinājumus skolas vajadzībām. Tagad tas ir skolēnu prieks ērtām mājturības stundām.
Avots: Jelgavas novada pašvaldība
