Izskanējis paziņojums par jaunu pasu izgatavošanu, kurās turpmāk nebūs uzrādīta tautība. Tā esot citās zemēs un varot pases lasīt datoros.
Izskanējis paziņojums par jaunu pasu izgatavošanu, kurās turpmāk nebūs uzrādīta tautība. Tā esot citās zemēs un varot pases lasīt datoros. Visi par šo nolikumu klusē. Vai neviens nav padomājis, kas notiks, ja šāda ieraksta nebūs?
Gadu simtiem mēs, latvieši, še dzīvodami, esam pretojušies daždažādiem iebrucējiem. Tie nākuši ar uguni un zobenu, nākuši no ziemeļiem un dienvidiem, austrumiem un rietumiem, nākuši ar savu ideoloģiju un tautu lielo masu, ar pārvācošanu, pārkrievošanu. Nākušas arī citas tautas, uzspiezdamas savu varu un mentalitāti, bet latvieši izturējuši, saglabājuši savu valodu, savas paražas un zemi.
Mūs gadu simtiem pārmāca vācieši, liekot zem spriguļa ne tikai pašus, bet arī valodu. Daudziem uzvārdu galotnēs radās -ings. Bet tā bija mazākā daļa. Pārējie izturēja, nosargājot savu tautību, savu valodu. Un zemi mēs atguvām sīvās kaujās, lejot par to savas tautas dēlu asinis. Bieži vien karojot svešā karaspēkā, lai tikai tautu un valsti paglābtu no vēl lielāka ļaunuma. Tāpēc tā mums svēta, zemi, kurā dzīvojam, sauc Latvija, un tās iedzīvotāji ieguva zemes vārdā nosaukto tautību latvieši un šo valodu. To nevar aizliegt. Tad jau jāaizliedz māte un tēvs, kas mūs radījuši, jo Latvijas zeme mūs izaudzinājusi, darījusi stiprus. Tās dēļ esam tik daudz cietuši, pirkti un pārdoti, slepkavoti un nodoti, bet izturējuši. Vairākas reizes nāca pār mums krievu laiki un atkal valodas aizliegums, lai tikai piespiestu runāt svešā mēlē. Bet vai izdevās? Nē, latvietis ir sīksts un nepakļaujas. Pat pēdējie 50 okupācijas gadi, izsūtīšanas, valodas sajaukšana nelīdzēja. Tikko atguvām brīvību, lepni visai pasaulei pateicām – esam latvieši un mūsu valoda ir latviešu. Bet mūsu «lokano muguru» varasvīri bija tik mīksti pret valodu, ka pieļāva gadiem ap to grābstīties, nonicināt un vēlējās pat ieviest divvalodību. Bet tauta, kurai nav savas tautības, zaudē arī valsti, uz kuru viņai ir gadsimtu tiesības, nerunājot jau par valodu. Tā izšķīdīs lielajā tautu sajaukumā, ja nebūs vietas, kur to aizstāv. Un kas tas trakākais – tautību zaudēt mūs spiež pašu izauklētā gudro galvu Saeima. Tikko kas parādās ārzemēs, tā mūsējie gatavo to pārņemt. Gāžas no viena grāvja otrā. Tāpēc jau tik viegli bija valsti pārmākt svešai varai un rīkot izvešanas, genocīdu pret tautu un, iepludinot sveštautiešus, iznīcināt valodu. Tagad par sviestmaizi piesola pilsonību, lai tie nākamajās vēlēšanās varētu iebalstot sev vēlamu varu. Vai to tiešām tur augšā neviens nesaprot, varbūt ir pat sliktāk – negrib saprast un ar savām darbībām gatavi latviešus atdot bijušās «māmuļas» klēpī?
Kas mēs būsim bez tautības? Mūs varēs pielīdzināt tam iepludināto laimes meklētāju baram, kas pameta savas nolaistās sādžas un devās uz bagātāku zemi, lai ieņemtu izsūtīto vietas, viņu mājokļus, dzīvokļus, lai, sajaucoties ar šejienes tautu, padarītu to sev paklausīgu, uzspiestu savu valodu, «mātes vārda» kultūru, dzeršanas netikumu, kājām mīdītu un apspļaudītu mūsu paražas un tautību. Bieži vien jādzird vārdi «nolādētais latviešu fašists». Tas man ir pacilājoši, jo piemin manu tautību, kaut ar lamu pieskaņu. Tā var rīkoties tikai svešinieks, kas nodevis savu dzimteni vai ienācis ar uzdevumu pārkrievot. Mēs tādi nebūsim. Mums mūsu tautība svēta, mēs lepojamies ar to. Tas ir apkaunojoši, ka tautība jāzaudē miera laikā. Varbūt tas ir slēpts karš pret latviešu tautu? Kas mēs būsim bez tautības? Tāds pats klejotāju bars. Daudzi ienācēji šo vietu uzskata par savu tēviju, jo te jūtas labi, bet joprojām uzspļauj zemei un tautai, kas to apdzīvo no senseniem laikiem un par savu sauc. Mums citur nekur nebūs dzimtenes, nebūs tēvijas.
Daudzi par lēcu virumu tautību nepārdos, un vai tas nav manu latvieša tiesību ierobežojumus – atņemt tautību? Varbūt sūdzēties Strasbūrā? Vismaz es vēlos dzīvot kā latvietis Latvijā!
Ai, mana tēvutēvu valoda, manas mātes tautība, mana tautība, tu spīdzināta un pērta, bluķos ielikta un sodīta. Tu gadu simtiem svešu kājām mīdīta, svešumā mesta, izsmieta un piesmieta, esi līdz ar mums izdzīvojusi. Mēs nevaram bez tevis un tu bez mums. Tāpēc nepieļausim tam tā notikt, jo pēc nākamajām vēlēšanām jau būs par vēlu. Latvieši, neļaujiet sevi pazemot, atņemt mums dārgāko – mūsu tautību! Mums cita nav vajadzīga, un savu neatdosim!
Guntars Bullis, latvietis
