Kopš senseniem laikiem Daugavas pieteka Aiviekste Latgali ir dalījusi divās daļās – Jersikā (Dienvidlatgale) unTālavā (Ziemeļlatgale).
Kopš senseniem laikiem Daugavas pieteka Aiviekste Latgali ir dalījusi divās daļās – Jersikā (Dienvidlatgale) unTālavā (Ziemeļlatgale). Lai kaut drusciņ ieskatītos šo novadu tagadējā dzīvē un sajustu senās kultūras ietekmi, Jelgavas Latviešu biedrība organizēja ekskursiju. Mūsu mērķis bija arī noskaidrot, vai Latvijai atņemtais Abrenes rajons, ko krievi dēvē par Pitalovu, patiesībā nav Pietālava, jo tas piekļaujas apgabalam, ko senatnē dēvēja par Tālavu, un tajā saglabājušies senie vietvārdi, piemēram, «Pīrāgi», «Vagaļi», «Sīļi», un šo vietu robežas stiepjas līdz pat Ostrovai.
Ekskursiju vadīja Lauksaimniecības universitātes profesors Aloizs Strods, un viņš sāka ar Latvijas nosaukumu, kas esot cēlies no lībiešu «latva» – augstiene, bet «latgals» – vieta, kur augstiene beidzas.
No mājām izbraukuši jau sešos no rīta, Kalsnavas estrādē piestājam pabrokastot. Pēc tam iegriežamies Visagala kapsētā, kur mūžīgā mierā dus Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks Oskars Kalpaks. Kurzemē 1919. gadā kritušais karavīrs te guldīts tēva māju tuvumā dzimtas kapos. Viņa atdusas vietu iezīmē Kārļa Zāles darināts piemineklis. Neliels piemiņas brīdis, lauku ziedu pušķīši uz kapa, un mēs dodamies tālāk.
Braucam pa Lubāna lēzeno krastu un apskatām Latvijas lielāko ezeru. Tajā ietek astoņas upes, bet iztek tikai Aiviekste. Lai mazinātu Laubāna pārplūšanas sekas, jau 1856. gadā izrakts Meirānu kanāls, kas novadījis ūdeņus Aiviekstē, taču liela labuma no tā nav bijis. Vēlāk, šā gadsmita trīsdesmitajos gados, Aiviekste ir padziļināta un iztaisnota, ezera platība vasarās gan samazinājusies, taču plūdu nelaimes kā bijušas, tā palikušas. Vēlreiz ezera līmeņa regulēšanas darbi, šoreiz jau par milzīgu summu – 22 miljoniem rubļu – veikti no 1968. līdz 1973. gadam. Rezultātā no applūšanas pasargāti ap 40 tūkstoši hektāru zemes, bet pats Lubāns joprojām ir lielākais ezers Latvijā. Tā platība – 82 kvadrātkilometri, dziļākā vieta – 3,5 metri. Lubānā ir ļoti labas makšķerēšanas vietas, te ligzdo gulbji, dzīvo arī melnie stārķi.
Ar mielasta galdu mūs sagaida Tilžas – «rajonā visskaistākās» (tā stāv rakstīts) – vidusskolas direktors Voldemārs Čeksis un Bērzpils katoļu draudzes prāvests Alberts Budža. Skola patiešām ir skaista, to grezno skolas absolventa, tagad zīmēšanas skolotāja Imanta Miža daudzās gleznas, tās mācību novirziens – daiļamatniecība. Tās meistaru darbi skatāmi skolas muzejā. Te arī kāds pārsteigums – Mildas Pilātes ģīmetne un nelielas viņas ērģelītes, kas novēlētas šim muzejam. Jelgavas Annas draudzes vecākās un baznīcas atjaunotājas dzimtā vieta izrādās ir Tilža. Muzeja materiāli stāsta arī par to, ka te mācījies Oskars Kalpaks, latgaliešu ābeces autors Juris Cibulis. Šogad skolā 212 skolēnu mācījis 21 skolotājs, 41. izlaidumā skolu beiguši 18 devītklasnieki un 13 vidusskolēni. Interesanti, ka puse skolotāju ir šīs pašas skolas absolventi.
Balvu muzejā apskatām daiļamata meistares Zelmas Ivanānes Latvijas novadu tautas tērpu kolekciju, noklausāmies stāstījumu par 1224. gadā pirmoreiz rakstos minētās pilsētas vēsturi, kas Latvijā iekļauta tikai 1920. gadā, kad novadu ieņēma Latvijas armijas kājnieku pulks un noslēdza miera līgumu ar Krieviju. Pilsētas tiesības Balvi ieguvuši 1928. gadā.
Tikai 27 kilometrus tālāk atrodas mūsu nakšņošanas vieta Viļaka. Tās ezera salā vēl tagad skatāmas 1509. – 1516. gadā celtās mūra pils drupas, pils tapusi, pārbūvējot 1293. gadā celto nocietināto klosteri. Rīta misi noklausāmies 1890. gadā gotiskā stilā celtajā katoļu baznīcā un tad dodamies ziemeļu virzienā.
Annas Āzes veidotajā Katlešu meža muzejā noklausāmies koka lūgšanu, apbrīnojam savāktos eksponātus un mīlestību, ar kādu te viss darīts. Aizraujošs un brīnumu pilns ir muzeja vadītājas stāstījums. Kaut vai par to, kā izmantot kokus, lai no tiem cilvēks iegūtu enerģiju. Vai jūs zināt, piemēram, ka no pulksten 5 līdz 9 rītā čūlas, brūces un dvēseli jums var sadziedēt bērzs, bet no 12 dienā līdz 12 naktī bērnus ārstē liepa? Jaunam cilvēkam jāapkampj koka stumbrs, bet vecam pietiekot apsēsties zem koka un piespiesties tam ar muguru, seansa ilgums viena stunda. Vēl daudz ko citu pie Annas Āzes var uzzināt, piemēram, par agrāk doto mežsarga zvērestu. Viņa ir arī grāmatas bērniem «Meža uzdevumi» autore.
Litenē apskatām kādreizējo muižas centru, kur saglabājušās klētis un siltumnīca, pilī iekārtota skola. Litenes kapos baltie krusti vēsta, ka te apbedīti nedaudzi no latviešu armijas nometnē noslepkavotajiem karavīriem, kuru mirstīgās atliekas atrastas 1988. gadā Ostroviešos. Paredzams, ka viņu piemiņu iemūžinās Dinas Grūbes projektētais memoriāls, kam ārzemju latvieši jau esot saziedojuši 4000 dolāru. Bet Latvijas armijas nometnes vietā, kur 1941. gadā noslepkavoti virsnieki, stāv akmens ar etnogrāfisku krustu bez uzraksta. Citviet arī piemineklis noslepkavotajiem ebrejiem.
Nelielu atpūtu pēc tik drūmām lietām atļaujamies un pusdienojam pie Stāmerienas ezera, tad apskatām Kalncempju lauksaimniecības muzeju pie Ottes dzirnavām. Tur goda vietā uz velēnu paaugstinājuma stāv arkls ar Kārļa Ulmaņa vārdiem: «Visskaistākais ģerbonis pasaulē ir arkls tīrumā». Pa līkumainiem zemes ceļiem tiekam līdz Zeltiņiem un tad – jau pa Vidzemes šoseju līdz Rīgai un mājām.
Skaistā un iespaidiem bagātā ekskursija ir beigusies. Tās dalībnieku vārdā saku paldies organizētājai Jelgavas Latviešu biedrības sekretārei Elzai Misterei un eskursijas vadītājam profesoram Aloizam Strodam. Lai paldies arī visiem atsaucīgajiem Latgales ļaudīm, kas palīdzēja savu novadu mums labāk iepazīt. Bet visiem lasītājiem iesaku iepazīt mūsu dzimto zemi no Palangas līdz Pietālavai, kur ir mūsu tautas saknes.
