Elza Stērste, jelgavniece, dzejniece (1885 – 1976).
Elza Stērste, jelgavniece, dzejniece (1885 – 1976)
(dzejoļa pirmā un otrā daļa)
1.
Ap mani viss ir miris,
Tik pelnu klusums dairs,
Viens mūžs ir pēkšņi iris
Un otra nebūs vairs.
Virs acīm roku lieku,
Lai redzētu, kā nav,–
Kas ņēmis manu prieku,
Kas dienu dzēsis jau?
Vai līdzīga lai kļūstu
Jau ziediem birušiem?
Kā gurda svece kūstu
Virs pelniem mirušiem
2.
Jelgavas dārzi – rozes un pelni,
Smaržas un pelni dūmos
un liesmās;
Kādi nu jūsu vakari melni,
Tukši un melni nīcības
briesmās.
Bēgoši putni, bēgošas ēnas,
Sagrūst viss kopā uguņu jūrā,
Bet tur, aiz mūra, spokaini
lēnas
Sačukstas rozes vēl dūmakā sūrā.
Liekas, kā murgā līdzi
es mirstu
Jelgavas dārzu nelaika birdam
Dziļdziļā miegā pīšļos
kad irstu,
Šķietu vēl rožu vaimanas
dzirdam.
1944.
