Pie Jelgavas dzelzceļa stacijas autobusā iekāpa vienkārša, «pelēka» lauku sieva pusmūžā.
Pie Jelgavas dzelzceļa stacijas autobusā iekāpa vienkārša, «pelēka» lauku sieva pusmūžā.
Blaukš! – viņa krišus iekrita brīvajā vietā, iecēla klēpī smago nešļavu un tūdaļ pat bez ceremonijām ielūkojās kaimiņa atvērtajā avīzē.
– Blēņas! Krieviski teiktu: lētticīgajiem makaronus karina uz ausīm, – viņa kategoriskā tonī recenzēja, uzšķirtajam virsrakstam skatienu vien pārlaidusi. – Kur ta’ lai zemnieks liek to produkciju? Ābolus uz Bausku aizved, izstāv garo rindu, saņem grašus, atbrauc mājās un rēķina, ka par benzīnu vēl jāpiemaksā!
Sievas monologs izskanēja stingrā, paskaļā balsī. Viņa neuzrunāja ne blakussēdētāju, ne kādu citu konkrētu cilvēku. Likās, viņa sarunājās ar sevi.
Brīdi klusējusi, viņa atsāka tikpat monotoni, cik kategoriski:
– Es jau labprāt nodotu pienu kaut par tiem pašiem pieciem santīmiem. Bet tad lai ar’ Rīgā to tirgo par desmit! Taču padomā: tur pienu atšķaida, salej papīra pakās, un veikalos jāpērk par 46 santīmiem. Jā, vienreiz nopirku to «Lāsi». It kā šķaidīta nebija. Bet pa kuru laiku no ceļmalas piena galdiņa tas piena litrs ar tik bezdievīgu naudu apaug? Padomā tik, deviņreiz dārgāk plēš! Katrs grib nopelnīt – piena kombināts, transporta firma, veikals. Es, kas to pienu pati no savas govs ārā dabūju, arī gribu nopelnīt. Bet man neļauj.
Sieviete ievilka elpu un, nu jau pagriezusies pret blakussēdētāju, gandrīz sazvērnieciski pavēstīja kā noslēpumu:
– Tad nu tāpēc es to pienu nenododu! Lai labāk divgadīgajam bullim tiek, lai dzer, kamēr pa ragiem pil! Un dzer ar’, un veļas apaļumā ka nu!
Bez pauzes, bez kādas pārejas sieva pievērsās citam. Rakādamās savā smagajā, bezdibenīgajā somā, viņa iepriekšējā jestrajā tonī turpināja:
– Man ir briesmīga ēstgriba. Uz vecumdienām nepārtraukti gribas ēst. Tad nu es pērku šīs te, raugi, placinātās auzas, – viņa dienas gaismā cēla paciņu auzu pārslu. – Arī tās veikalā jāpērk par bargu naudu, tomēr atmaksājas. Tiesa, ja izvāra putrā, sātu nedod, tāpēc es ņemu trīs kārtīgas ēdamkarotes auzu, pārleju ar siltu ūdeni. Kad tādu apēd, vēders pilns un spēks kādu laiku strādāt. Katrs jau cenšas kaut kā lētāk iztikt…
Tantuks iebīdīja «Herkulesa» paku atpakaļ un atkal bez jaušamas pārejas uzsāka citu:
– Man bija kaimiņš. Krievs. Ļeņingradā augstskolu beidzis, aspirantūras laikā laikam nojūdzās. Nē, traks nebija, tikai tāds jocīgs. Visi viņu par Popu saukāja. Kāds nu viņš pops, tikai mati bija gari. Pie friziera negāja. Viņš pārtika no kartupeļiem vien. Katru gadu stādīja tonnu divsimt kilogramu. Viņam pietika visai ziemai un vēl sēklai atlika, nebija jāpērk. Es gribēju viņam palīdzēt, teicu, ka sarunāšu traktoru, lai vismaz zemi uzar, vagas izdzen. Bet viņš – nē! Visu darīja ar rokām, ar lāpstu vien: izrok bedrīti, ieliek divus kartupeļus, aiztaisa, izrok bedrīti, divus kartupeļus iekšā un – ciet. Nezin kāpēc pa diviem tos kartupeļus allaž lika, laikam taču viņam bija kāda sava gudrība. Sacīja, ka esot veselīgi smagi strādāt.
Sieviņa atkal pagrabinājās ap somu, ierīkojās ērtāk un turpināja:
– Tas cilvēks pārtikai mēnesī tērēja 20 santīmu. Un iztika. Reiz satiku viņu, bija nopircis
100 gramu sālītu brētliņu. Laikam kādi svētki bija. Sacīja, ka viņu veikalā apkrāpuši: pirkums maksājis trīsarpus santīmu, bet pārdevēja paņēmusi visus piecus. Viņš, nu tas Pops, ļaunā nebija ņēmis, lāga dvēsele. Sacīja: nu viņam nedēļu būšot, ko ēst. Laikam tad katru dienu noēda pa vienai zivtiņai, jo cik tad tai kulītē bija?
Jā, parasti viņš uz veikalu gāja tikai pēc sāls un sērkociņiem. Vairāk netērēja. Domājat, skops bija? Nekā. Viņam bija pensija, bet viņš no tās atteicās. Sacīja: citiem vairāk vajag. Es viņam: dullais, ja pats bez naudas vari iztikt, padomā taču par māsu pilsētā, lai viņas ģimenei tava pensija tiek! Bet viņš – ne un ne. Katram esot pašam par sevi jārūpējas. Atteicās tomēr. Teica: lai tā pensija tiek valsts kasei, valstij tagad grūti laiki… Nu, vai tādam cilvēkam Triju Zvaigžņu ordenis nepienākas? Vēl ņemot vērā, ka krievs? Kāda nozīme tautībai, ja ir kārtīgs cilvēks. Es pat Ulmanim uz kanceleju rakstīju par šo Popu. Neatbildēja, protams.
– Un kā tad beidzās šī pensijas lieta? – beidzot nenocieties sarunā iesaistījās sēdekļa kaimiņš.
– Kā beidzās? Nomira Pops.
– No neēšanas?
– Vai tad kāds zina, no kā ļaudis mirst… Varbūt no švakā uztura arī. Žēl, tāds cilvēks bija ka nu. Ja tādu vairāk būtu, Latvijā notiktu mazāk žuļicību, dzīvotu labāk.
– Bet kā palika ar to pensiju?
– Tomēr biju panākusi, ka viņam to rajonā uzkrāja. Pēc nāves māsa naudu saņēma.
– Vai prezidentam vairs netikāt rakstījusi?
– Rakstīju jau gan, tikai kāda jēga. Skaidri un gaiši jāsaka: ko Kārlis savulaik cēla un stutēja, to Guntis sagrāva. Nu, ne jau viņš pats, viņa laikā citi to paveica. Bet tomēr Guntis arī vainīgs: kāpēc mierīgi noskatījās? Un nu valsts ir plika un nabaga. Valdības nāk un iet, vieni piebāž kabatas, tad laiž atkal citus, kamēr tautu pastumj pie malas…
Brītiņu viņa sēdēja, kā domās iegrimusi, tad, pa logu pavērusies, tai pašā monotonajā balsī, tikai mazliet skaļāk, kā konstatēdama, iesaucās:
– Vai, klau, šoferīt, pieturiet, lūdzu! Es savai pieturai jau pabraucu garām… Paldies, paldies!
– Lai jums visiem veicas! – pa čīkstošo durvju spraugu vēl atskanēja jau pierastā šerpā balss, un pa logu bija redzams, kā jūnija vakara krēslā savās nebeidzamajās gaitās aizslīd pelēks stāvs.
Laikam jau arī pārējie autobusa pasažieri bija sekojuši līdzi ceļabiedres monologam, jo daudzi, pavadot viņu ar skatieniem, smaidīja.
Autobuss no jauna uzņēma gaitu.
Dīvaini, bet bija kļuvis klusāk, it kā gaišāk.
