Aizvadītās nedēļas nogalē Jelgavas kultūras namā notika Jelgavas Jaunā teātra izrāde. Iestudējums veidots pēc austriešu rakstnieka Stefana Cveiga romāna «Sirds nepacietība» dramatizējuma.
Aizvadītās nedēļas nogalē Jelgavas kultūras namā notika Jelgavas Jaunā teātra izrāde. Iestudējums veidots pēc austriešu rakstnieka Stefana Cveiga romāna «Sirds nepacietība» dramatizējuma. Tā autore – režisore Lolita Truksne (Muižniece).
San izkaltušas rožu ziedlapiņas tas ir izrādes tikko tveramais, neuzkrītošais skaniskais fons līdzās J.Brāmsa «Ungāru deju» skaņām. Šie skaņu pretstati sasaucas ar domu, ko skaļi pasaka ārsts Kondors savā niknajā, nolieguma pilnajā jautājumā tātad tikai balts vai tikai melns? Skatītājs nenojauš, ka ziedlapiņas, ko jauneklis salasa izrādes ievada ainā, ir tās pašas, ko beigu skatā pār viņu kaisa Edīte jau no tās pasaules, kur viņu vairs nesaista slimība un ienīstais invalīdu ratiņkrēsls…
Sirsnība, labsirdība, vieglprātība, nodevība un vairākkārt pieminētais briesmīgais vārds slepkavība to visu vienā nesaraujamā ķēdītē saista Antons Hofmillers, ulānu pulka neizlēmīgais leitnants, ko tēlo Juris Bandenieks. Taču vārds «tēlo» šoreiz nav attiecināms ne uz viena aktiera spēli, precīzāk, gandrīz ne uz vienu skatu. Ar neparastu vieglumu Juris Bandenieks veido savu tēlu, kas ir gana sarežģīts kā psiholoģiski, tā skatuviski. Skatītāju priekšā aktieris ir gandrīz visu laiku, un atliek tikai apbrīnot atturīgo, izsmalcināto stilu, kam pakļaujas gan kustības, gan mīmika. Jāpiebilst, ka tas neapšaubāmi ir arī Stefana Cveiga Antons Hofmillers, nevis pārveidotais, uzlabotais vai uzveduma un aktiera iespējām piemērotais, kā tas nereti gadās pat izrādēs profesionālajos teātros.
Tikpat precīzs savā spēles stilā ir Igors Kalnājs ārsta Kondora lomā. Aktiera kustības un stājas nianses papildina vārdos pateikto. Piemēram, tajā īsajā mirklī, kad dakteris (pie tam skatītājiem redzama tikai viņa mugura) pavada savu aklo sievu (Zaiga Zariņa) uz blakusistabu, bez vārdiem kļūst skaidrs, cik patiesi laimīga var būt šī neredzīgā sieviete blakus nogurušajam, bet tik cilvēciskajam ārstam.
Šim spēles stilam piederīgs ir arī Ģirts Šteimanis, kurš izrādē tēlo sulaini Jozefu. Kaut arī ārēji tas ir visiem labi pazīstamais klasiskais sulainis paplāšu nesējs , aktieris radījis cēla un smalkjūtīga cilvēka skatuvisko tēlu, kas ar katru kustību un vārdu (cik nu sulaiņiem uz skatuves to mēdz būt) pauž cieņu un mīlestību pret savu kungu ģimeni.
Savukārt Alda Barona tēloto Kekesfalvu ārda neizsakāmas dvēseles sāpes par meitas traģisko likteni. Kas tad vairs spēj domāt par smalkā sabiedrībā nepārkāpjamiem uzvedības kanoniem, kas spēj domāt par sveša jaunekļa nākotni? Viss nosvēries vienā svaru kausā kur atrodas Edītes cerība uz izveseļošanos. Vairāk pārliecina tieši tās epizodes, kur aktiera radītais slimās meitenes tēvs impulsīvi un, šķiet, arī mērķtiecīgi necenšas iespaidot jaunekli. Kad nelaime ņēmusi virsroku pār spēju tieši rīkoties, palikusi vairs tikai «čaula», cilvēka ēna, jo dvēsele sāpēs un bezcerībā ir sadegusi.
Kopumā izrādes sižetā ietvertā drāma tiek rādīta bez eksaltētības, jūtināšanās un sadzīviskiem pieskārieniem.
Indras Soikas Edīte ir pārliecinoša savā dvēseles stāvokļu nepārtrauktajā mainībā. Meitenei visa dzīve risinās rokas stiepiena attālumā. Tajā ir pārāk maza telpa, tāpēc tik spēcīgas emocijas, dziļa prāta un dvēseles dzīve, taču visa tā vienalga ir par maz! Pāri visam stāv meitenes inteliģence, izturēšanās, kad nevienam nav jājūtas neērti vai vainīgam viņas priekšā.
Paskarbā Ilona izrādē notikumus ne virza, ne maina. Bet Alda Skrastiņa viņas lomā paveic ko tādu, bez kā nedarbotos pretstatu princips: temperamentīgā, fascinējošā Antona un Ilonas deja priecīgās, sajūsminātās Edītes acu priekšā, un tad pavērsiens notikumos, kurus tik pārliecinoši un precīzi izspēlē Jelgavas Jaunā teātra aktieri.
Izrādes stilā nevainojami iekļaujas Mārtiņa Vilkārša atturīgais, funkcionāli ietilpīgais un vienlaikus liriskais skatuves noformējums.
Ilzes Kalnenieces tērpi ir veidoti ar domu raksturot drāmā attēloto laikmetu, bet vienlaikus skatītājiem arī jāpieņem nosacītais Antona Hofmillera tērps, jo nez vai šādu kreklu valkāja ulānu leitnanti. Tā kā nosacītība ir viena no izrādes stilistiskajām iezīmēm, tad šādu izvēli pat varētu attaisnot.
Izrādes nobeigumā, kad skatītāji lūkojās aktieru sejās, J. Brāmsa mūzikas skaņas pāršalca nedroši aplausi. It kā skatītāji nevarētu izlemt: aizvadītajās divās stundās redzētais pelnījis visaugstāko atzinību, bet ir reizes, kad aplausi lieki, kā pēc sprediķa baznīcā…Un, vērīgāk ielūkojoties, redzējām Antona Hofmillera acīs mirdzēja asaras.
