Nesen apmeklējām piederīgos Zanderu kapos un liels bija pārsteigums, ka tik maz tiek darīts, lai no kapsētas varētu atgriezties bez sarūgtinājuma.
Nesen apmeklējām piederīgos Zanderu kapos un liels bija pārsteigums, ka tik maz tiek darīts, lai no kapsētas varētu atgriezties bez sarūgtinājuma. Šoreiz tas bija it kā sīkums. Un tomēr…
Centra akai stabs nopuvis pie pašas pamatnes. Lai dabūtu ūdeni, nācās krietni nopūlēties: ar vienu roku vilku spaini, griežot rulli, bet ar plecu centos nostutēt stabu kaut cik taisnā līmenī. Akas vākam ir uzaugusi zaļa sūna, un tas teju teju iekritīs dziļajā akā.
Blakus akai jau sen novietoti dekoratīvi režģoti konteineri. Kāds savu laiku nostāvējis ziedu pušķis tur var patverties, bet sīkumi birst lielajām režģa rūtīm cauri. Priekšā rudens ar nobirušajām lapām. Kā tad būs? Ve-cie, slēgtie kontenieri no kapsētas ir aizvesti.
«Zemgales Ziņās» lasīju, ka lapas un citus gružus metot kapsētas malā Svētes krastā, un tas esot nekulturāli. Bet kur tad tiem būtu īstā vieta? Rudens nāk, laika domāt nav daudz.
Nezinu, kas šos «sīkumus» var sakārtot, taču ceru, ka nepadarāms darbs tas nav.
Un vēl kādai amatpersonai no kapu saimniecības derētu ieskatīties namiņā ar divām nullītem. Tur bez gāzmaskas ieiet nav iespējams, turklāt dzīvībai bīstams ir arī «aprīkojums».
Silvija Šinke, dobelniece
