Pavisam nesen Kalnciema vidusskolas 12. klases skolniece Aija Klupša savās pēdējās debatētājas karjeras sacensībās sasniedza augstāko punktu – izcīnīja 1. vietu Nacionālajā debašu turnīrā, kas risinājās Cēsu rajona Priekuļos.
Pavisam nesen Kalnciema vidusskolas 12. klases skolniece Aija Klupša savās pēdējās debatētājas karjeras sacensībās sasniedza augstāko punktu – izcīnīja
1. vietu Nacionālajā debašu turnīrā, kas risinājās Cēsu rajona Priekuļos.
Kas ir debašu turnīrs?
Debašu turnīri ir samērā jauns sacensību veids. Tajos satiekas divas komandas, kas debatē par vienu tēmu. Katrai pusei tiek dots uzdevums – aizstāvēt noliedzošo vai apstiprinošo variantu. Turnīram līdzi seko tiesnesis, kurš mēģina noteikt, kura komanda spēj labāk pamatot savu viedokli.
Pašlaik Nacionālie debašu turnīri tiek rīkoti divas reizes gadā un tajos satiekas labākie Latvijas debatētāji vidusskolēni. Sacensībās katrā komandā tiek iedalīti trīs nepazīstami jaunieši no dažādiem rajoniem. Katrai pusei jāaizstāv gan noliedzošais, gan apstiprinošais jautājuma variants. Debates uzsāk pirmais apstiprinošās puses dalībnieks, tad izsakās negatīvās puses pārstāvis, un tā līdz beigām. Pēdējais vārds ir negatīvās puses trešajam jaunietim. Debašu turnīros nemēdz būt neizšķirts – katrreiz viena no komandām uzvar.
Katrai lietai ir plusi un mīnusi
Aija Klupša uzskata, ka debašu turnīri ļauj iedziļināties tēmās, par kurām ikdienā nepiedomā.
– Piemēram, reiz mums vajadzēja debatēt par nāves sodu. Dzīvē šo tēmu cilvēks apspriež tiktāl, lai teiktu, ka atbalsta vai neatbalsta nāves sodu, bet debates liek saprast – kāpēc, – domā Aija.
Aija uzskata, ka debatēt var par jebkuru tēmu, jo katrai ir savi plusi un mīnusi.
– Diskusija liek savu domu spēcīgi pamatot, jo absolūtas vienprātības nav. Savukārt sacensības ir iespēja iepazīties ar jauniem cilvēkiem, iemācīties pamatot savu domu tā, lai saprastu pretinieks, un, protams, samierināties ar iznākumu. Reizēm šķiet – mēs aizstāvējāmies tik labi, bet tomēr zaudējam, – atzīst Aija.
Pamatojums balstās uz pierādījumiem
Aija stāsta, ka pirms mačiem dalībniekiem ir zināms jautājums, par ko būs jādebatē, tādēļ tam laikus jāgatavojas.
– Dažas tēmas patiesi ir ļoti interesantas, bet domas pamatot labāk izdodas, ja ir nopietni pierādījumi – zinātnieku atklājumi, publikācijas u. c. Piemēram, reiz diskutējām par NLO esamību – fantastiski, bet ar prātojumiem vien nepietiek. Gatavojoties šīm sacensībām, es daudz uzzināju, – atceras Aija.
Vislabāk būt pēdējai un noliedzošajai
Pēdējā laikā, piedaloties sacensībās, Aijai visbiežāk iznāk būt tieši trešajai dalībniecei.
– Kad sāka veidot jauktās komandas, es biju visvairāk pieredzējusī un mani izvēlējās kā trešo. Trešais savu viedokli izsaka pēdējais no komandas – viņam arī jāapkopo pārējo domas un jāsaka galavārds. Man vislabāk patīk būt pēdējai runātājai ne tikai savā komandā, bet visā spēlē. Tā ir fantastiska izjūta – pateikt galavārdu, un pretinieks vairs neko nevar iebilst. No pēdējā runātāja ir atkarīgs rezultāts – vai ir izdevies pretiniekam oponēt pārliecinoši, vai ne, – tā Aija.
Debates ienāk arī mājās
Aijai šis ir pēdējais gads, kad viņa piedalījās debašu turnīros. Šovasar viņa beigs vidusskolu, un studentiem ir savi turnīri, kas krietni atšķiras no vidusskolēnu sacensībām.
– Droši vien, ka tā visa man pietrūks – nu jau esmu paspējusi pierast. Daudzi mierina, ka varēšu to turpināt studentu pulkā, bet man tas nešķitīs tik tuvs un
mīļš, – domā Aija.
Viņa gan atzīst, ka nereti debatēt iznāk ne tikai turnīros, bet arī mājās, jo Aijas treneris ir viņas tētis skolotājs Austris Klupša. Skolotājs gan ar šo lietu sācis nodarboties agrāk nekā viņa meita. Tas bijis tolaik, kad viena no viņa audzināmās klases skolniecēm sākusi interesēties par debašu turnīriem. Skolotājs pievienojies un kļuvis par treneri. Būt par debašu treneri nebūt nav viegls darbs, jo uz katru situāciju iespējams cits skatījums un atšķirīgi padomi. Aija stāsta, ka tētis viņai māca, kā pareizāk pamatot savas domas, kādi ir spēcīgākie argumenti, kas neļautu pretiniekiem uzvarēt. Treniņi notiek nemitīgi – arī mājās un pavisam negaidīti.
– Sākam ar tēti runāt par kaut ko ikdienišķu, bet mūsu viedokļi atšķiras, un tad tik sākas īstās debates! Parasti pārējie ģimenes locekļi iejaucas un apsauc: «Vai tiešām jums vēl nepietiek?!». Taču tā jau ir kā slimība – it kā nejauši sāk runāt, bet tad iekarst un nevar vien apstāties – gribas «iet līdz galam» un aizstāvēt savas pozīcijas, – spriež debatētāja.
