Februāra beigās no amata atbrīvotais Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš (LRA) iesniedzis pašvaldībā iesniegumu par deputāta mandāta nolikšanu. Sarunā ar “Ziņām” viņš atklāj savas pārdomas, kā un kāpēc tas noticis.
– Tas, ko jums pārmet, ir vadības stils. Jūsu laikā nomainījās vairāki darbinieki – aizgāja galvenā grāmatvede, Ozolnieku vidusskolas direktore, pašvaldības policijas priekšnieks un citi.
Pirmkārt, gribu uzsvērt, ka CVK (Centrālās vēlēšanu komisijas) mājaslapā ir izlasāma mūsu programma, ar kuru startējām vēlēšanās. Mēs to rakstījām nevis kā partija, bet kā domubiedru grupa. Tie bija cilvēki, kas dzīvo Ozolniekos, cilvēki ar kopīgu redzējumu. Tad nu, lūk, programmā nevienā vietā nebija minēts, ka mēs veidosim attiecības starp deputātiem. Galvenā mūsu nostādne bija pildīt uzdevumus, kuri nāk no sabiedrības. Mēs tiekam ievēlēti kalpot, nevis izcelt sevi kā pārākus par citiem.
Šajā jautājumā jārunā par katru gadījumu atsevišķi. Ja kultūras daļas vadītāja var paņemt slimības lapu, četrus mēnešus būt slima, tajā pašā laikā skriet krosiņus pa Ozolniekiem visiem gar degunu un vienkārši nenākt uz darbu, tad ir taču kaut kāds mērs visam. Skaidrs, ka vienkārši gaidīja brīdi, kad varbūt kaut kas mainīsies politiski.
Skolas direktore var paziņot, ka uz viņu tiek izdarīts spiediens. Kāds spiediens? Lai nāk un konkrēti pasaka, kurš izdarījis spiedienu! Viņa pati uzrakstīja atlūgumu, turklāt mācību gada vidū, atstājot skolu bez direktora. Direktores Klāras Stepanovas palīgs Ainārs Kākers, kurš startēja vēlēšanās no “Vienotības” un bija viņas labā roka, kārtoja visus dokumentus, jo viņa no tā neko nesaprata, patiesībā izmantoja skolai un bērniem iegādāto tehniku savam labumam.
Gadījums ar pašvaldības policijas priekšnieku Arni Jomu – kad sāku strādāt Ozolnieku novada domē, policistiem nebija elementāru lietu, trūka drēbju, aprīkojuma, rokudzelžu, kam jābūt policijas rīcībā. Arī viņš četrus mēnešus slimoja, mierīgi staigādams apkārt. Patiesībā tas nemaz nebija mans lēmums, ka viņu atbrīvoja. Izpilddirektors bija izlēmis nevis vienoties ar viņu, bet slimības laikā atlaist. Tagad viņš tiesājas, ka esot nepareizi atlaists.
Tad galvenā grāmatvede, par kuru pats Veļeckis (Pēteris Veļeckis – iepriekšējais pašvaldības vadītājs – red.) un viņa kompānija šausminājās, ka netiekot galā… Vienīgais, kas izdarīts, – grāmatvedei tika nolikts priekšā darba apraksts, pasakot, ka ir noteikta alga un arī pienākumi, kas jāpilda. Ja tie tiek izpildīti, man pret viņu nav nekādu iebildumu. Grāmatvede nedēļas laikā uzrakstīja iesniegumu par atbrīvošanu no darba, jo vienkārši ļoti labi saprata, ka nevar izpildīt prasības. Par to, ka iepriekš viņai šos pienākumus ļāva nepildīt, es nevaru būt atbildīgs, jo nepiedalījos tās domes darbā.
Tā tas kopumā notika, līdz ar to pārmetumi par kādu, kas pazaudējis savu amatu… Piedodiet, bet to nevar vispārināt, ir jārunā par katru no šiem gadījumiem atsevišķi. Bet varbūt iepriekš tur viss bija sapuvis? Es drīzāk sliecos uz to, jo biju šokēts, uzsākot darbu domē, par to bardaku, kas valdīja. Līgumiem nebija nekādas uzskaites, vairākus vispār nebija iespējams atrast. Kā tā varēja strādāt, ka pašvaldības administrācijā vispār nav līgumu uzskaites? Līdz ar to elementāri varēja manipulēt pēc vajadzības – te ir līgums, te tā vairs nav. Tāpat projekti. Vairāki vispār pazuduši. Iepirkumu procedūrās bija pareizās firmas un nepareizās. Iepriekš šeit bija stagnatīva pārvaldes forma, kas arī bija iemesls manai vēlmei startēt vēlēšanās, lai kaut ko mainītu. Andris Ozoliņš un Jānis Kažotnieks (abi LZP) bija pirmie divi cilvēki, ko es uzrunāju, aicinot nevis meklēt, kurš nāks un darīs kaut ko mūsu vietā, bet apvienoties un darīt. Sākumā pat bija doma, ka Andris Ozoliņš startēs vēlēšanās vienā komandā ar mani, bet viņš atzina, ka esot “čomi” ar Jāni Kažotnieku un saistīts ar zaļajiem, tāpēc startēšot ar viņiem. Pasarg’ Dievs, ļoti labi, man nebija nekādu iebildumu.
– Kad domes sēdē tika iekļauts jautājums par jūsu atbrīvošanu no amata un jauna domes priekšsēdētāja vēlēšanām pēc piecu deputātu iesnieguma, īpaši nevēlējāties komentēt šo rīcību.
Es negribēju komentēt baumas. Līdz šai dienai, kad mēs te sēžam un runājam, neviens no viņiem nav atnācis un pateicis konkrētas lietas, kas notikušas nepareizi. Tieši šajā telpā 2017. gadā sanācām kopā un vienojāmies par principiem, kurus ievērosim un kas būs atšķirīgi no iepriekšējās domes darbības veida, un veicamajiem uzdevumiem. Mēs nevienojāmies par omulīgu, draudzīgu deputātu sadzīvošanu jautrā pulciņā ar kopīgiem izbraucieniem uz ārzemēm. Es tam arī nekad nebūtu piekritis, jo tā nebija mūsu sūtība. Mūsu sūtība bija parādīt, ka mēs varam pārvaldīt pašvaldību citādāk. Nevienam tā arī nav pieticis drosmes pateikt: “Daini Liepiņ, tu esi to nepareizi darījis un vēl to!” Vienīgais, ko no citiem esmu dzirdējis, – es neesmu bijis draudzīgs ar deputātiem. Mēs taču neesam atnākuši draudzēties uz domi!
– Tātad pirms šī lēmumprojekta iesniegšanas nekādu sarunu ar jums nebija?
Absolūti nekādu. Kad man sāka stāstīt, ka kaut kas aiz muguras notiek, es teicu – nu beidziet! Ko jūs man te kaut kādas sazvērestības teorijas stāstāt! Tagad saprotu, ka tas ir vairāk nekā mēnesi vai pat divus gatavots sazvērestības plāns, kurā ir strādāts ar cilvēkiem, kas varētu mainīt savu viedokli. Kamēr es skraidīju pa Rīgu un aizstāvēju pašvaldību dažādās komisijās un biju pārņemts ar ikdienas jautājumu risināšanu, viņi nodarbojās ar šo. Bet neviens nav pateicis nekādus argumentus, kādēļ tāds lēmums. Tā gļēvulība jau redzama, lēmumprojektu iesniedzot. Ozoliņa un Kažotnieka kungi, esiet tik drosmīgi un parakstiet lēmumprojektu kopā ar šiem pieciem deputātiem, bet to, ka viņi arī tur piedalās, slēpa.
Andri Ozoliņu pazīstu aptuveni divdesmit gadu. Likās, ka viņš ir godavīrs. Tā man ir kārtējā dzīves pieredze, esmu zināmā mērā šokēts par viņa rīcību. Likās, ka cilvēkam var uzticēties. Ozoliņš gan būtu viens no pēdējiem no šī deputātu sastāva, kuram es uzticētu pašvaldības vadību. Un nevis tāpēc, ka man viņš būtu nesimpātisks, bet tāpēc, ka uzņemties priekšsēdētāja amatu var cilvēks, kuram ir zināšanas par vadību un pieredze valsts un pārvaldības likumdošanā.
– Tieši tāpēc par vietnieku ievēlēts Pēteris Veļeckis, viņam ir pieredze pašvaldības darbā.
Būsim reāli. Ozolnieku novada domē ir atgriezusies vecā vadība, atkal ir stagnatīvais vadītājs Veļeckis, tur ir arī Uldis Ainārs, kas pārstāv savu tēvu Māri Aināru. Visi, kas šo stagnāciju radīja, ir atpakaļ. Principā tie paši cilvēki, kuri kādreiz Ozolniekus izputināja, – paņēma veiksmīgi strādājošu melioratoru saimi un sadalīja pa daļām. Neredzam neko dižu, kas būtu tapis vietā. Toreiz svarīgākais bija apgūt naudu, un tagad arī tā būs.
Ozoliņa kungs ir vienkārši marionete, kuru izmanto. Viņš pats varbūt nemaz īsti neapzinās. Skaidrs, ka visa organizators ir Veļeckis un Zemnieku savienība. Mēs dzīvojam mazā valstiņā, un Rāviņš, Caune, Veļeckis un Ozoliņš manīti kopā tiekamies kafejnīcā. Tātad tas tika organizēts un saskaņots. Pēkšņi parādās, ka esot ģeniāla doma tomēr būvēt bērnudārzu, bet būvēt, sadarbojoties ar Jelgavas pašvaldību. Iepriekš neviens nebija pat pieminējis šādu iespējamību. (Janvāra beigās, izceļoties diskusijām par nepieciešamību būvēt jaunu bērnudārzu, tikai ar vienas balss pārsvaru pieņemts Ozolnieku novada pašvaldības 2020. gada budžets – red.) Tieši otrādi, budžeta balsojumā Ozoliņš un Kažotnieks nobalsoja pret to, ko paši bija pauduši sabiedrībai – ka viņi ir par bērnudārza rindu iznīcināšanu un vienīgais, kā to varētu izdarīt, ir būvēt jaunu bērnudārzu. Bet tad, kad tiek iets uz šo mērķi, viņi paziņo, ka nebalsos par budžetu, jo tajā iekļauta bērnudārza būvniecība.
Galvenais tagad ir panākts – Liepiņš ir dabūts nost. Esmu uzrakstījis iesniegumu, ka nolieku deputāta mandātu, lai netraucētu šai draudzīgajai saimei turpmāk vadīt Ozolnieku pašvaldību.
– Tātad esat izlēmis neturpināt darbu pašvaldībā?
Jā. Mums ir dažādi uztveres principi. Skaidrs, ka te darbojas politiskais aprēķins no lokālās Zemnieku savienības – Rāviņa, Caunes un Veļecka. Savukārt, par Ozoliņu runājot, izrādījies, ka naudas kāre tomēr ir diezgan izteikta. Es varu parādīt izdrukas, kādas summas ir tērētas sadarbībā ar SIA “Dreamway”, kas ir viņa uzņēmums. 2015. gadā ap 160 000, 2016. gadā – tāpat, 2017. gadā – 150 000, tad nomainījās administrācijas, un 2018. gadā tie bija 700 un 2019. gadā – 800 tūkstoši. Protams, var teikt, ka Liepiņš ir bīdījis Ozoliņam naudu. Patiesībā mēs kopīgi secinājām, ka Ozolnieku novada ceļi ir bedraini. Ozoliņš godīgā iepirkuma procedūrā ar savu uzņēmumu vinnēja konkursu par bedrīšu lāpīšanu. Ilgtermiņā parēķinot, sapratām, ka katru gadu lāpīt bedrītes piecu līdz septiņu gadu garumā sanāk daudz dārgāk, nekā vienreiz noasfaltēt un aizmirst par lāpīšanu. Tieši šo variantu arī izmantojām. Tāpēc šogad tādi darbi nav paredzēti, jo nav vairs bedrīšu, ko lāpīt, tāpēc tur nauda vairs nevar ienākt. Jānis Valerts un Ervins Vērveris (“Vienotība”) bija apstaigājuši iedzīvotājus, kur viņi abi dzīvo, un uztracinājuši cilvēkus, ka noteikti vajag no domes prasīt, lai noasfaltē Upes ielu. Ozoliņš pēc tā paziņo, ka tas viss maksā 135 000 un to vajag darīt. Uz to es paskaidroju, ka “Latvijas valsts ceļu” audits mums norādīja, ka formāts, kā remontējam šķembu ceļus (uzliekot asfaltu bez padziļināta projekta), vairs netiks akceptēts. Taču to dzirdēt viņš negribēja. Acīmredzot grib, lai to vienkārši noformē kā ceļu uzturēšanu. Tas bija tik acīmredzami un klaji. Iespējams, viņš saņēmis kādus solījumus, kā lietas varētu notikt nākotnē.
Tagad es gribēšu arī redzēt, kas notiks ar katlumājas iepirkumu. (Dienu pirms neuzticības balsojuma domes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš vērsās tiesībsargājošajās iestādēs ar lūgumu pārbaudīt bijušās domes un komunālā uzņēmuma SIA “Ozolnieku KSDU” vadības iespējamos pārkāpumus, kas notikuši, izbūvējot katlumāju, rakstot iesniegumu Korupcijas novēršanas apkarošanas birojam, Ģenerālprokuratūrai un Valsts policijai – red.)
– Kā, jūsuprāt, turpināsies dzīve Ozolnieku novada pašvaldībā?
Kopumā postsociālistiskā iekārta ir atgriezusies – atkal balsos tā, kā liks. Nav ilūziju. Gan jau arī Ozoliņam pēc kāda laika nokritīs rozā brilles. Negrasos kaut ko gudrot, kā varētu būt, dzīve rādīs. Man nav kauns par šiem divarpus gadiem. Es varu ikvienam skatīties acīs un atbildēt par jebkuru izdarīto lietu. Dzirdu ik pa laikam kādu sakām – ko tad tu esi izdarījis? Ja sāktu uzskaitīt, domāju, saraksts būtu diezgan garš, bet, ja negrib ieraudzīt, tad arī neredz. Ne jau es viens šos darbus paveicu, bet visa komanda, kas bija koncentrējusies darbam. Tieši tāpēc man maksāja algu, tieši tāpēc tāda dome vispār eksistē. Mēs esam domāti tikai un vienīgi tam, lai tas, ko iedzīvotāji grib, tiktu piepildīts, lai tiktu veicināta iedzīvotāju labklājība. Un tas tika maksimāli ievērots.
– Kādas ir jūsu domas par nākotni? Vai notikušais ir mazinājis vēlmi darboties politikā?
Atšķirība ir tā, ka darbs Ozolnieku domē nekādā veidā nebija ar politisko aprēķinu. Šī ir mana pašvaldība, te es dzīvoju, te aug mani trīs bērni un pieci mazbērni. Tā ir mana vide, kurā dzīvoju. Tikai tāpēc, ka, gandrīz trīsdesmit gadus šeit uzturoties, redzēju, kā dzīves vidi bojā un dezorganizē stagnatīvi elementi ar savu domāšanu un darbības veidu, izlēmu iesaistīties. Vēlēšanās startēju ar savu personīgo “es”, tāpat ar mani kopā nāca Miķelis (Rēdlihs – red.) un citi cilvēki. Mums bija kopīgas vērtības un principi.
Ko darīt man nekad nav trūcis. Pēdējā laikā diezgan novārtā pamesta bija personīgā uzņēmējdarbība, kurai nu varēšu pievērst daudz lielāku uzmanību. No politikas es sevi ārā nerakstu, esmu Latvijas Reģionu apvienībā.
– Būs jaunas vēlēšanas un apvienotais Jelgavas novads, vai startēsiet?
Pienāks laiks, tad varēs domāt. Pašlaik par to vēl nevar spriest. Ne jau pirmo reizi es piedzīvoju nodevību. Valstiskā mērogā tā bija politika, bet šis bija personiski. Vīri, kuri man ir pazīstami, neatrada drosmi, lai izrunātu lietas. Iespējams, mēs tāpat neatrastu iespēju turpināt kopā, bet tas būtu godīgi izrunāts. Tas, protams, kremt. Es nepārstāju savā dzīvē brīnīties, kurš vēl var nodot. Būtu gribējies dzirdēt argumentus. Vienīgais, ko dzirdēju, – ka nav labas attiecības ar deputātiem. Fantastiski. Izrādās, uzturēt labas attiecības starp deputātiem ir tas, kāpēc viņi tur ir ievēlēti, tāpēc jāstrādā domes vadībai.
Ja turpinātu strādāt opozīcijā, tā būtu nemitīga cilvēciska konfrontācija, ņemot vērā to, kas pret mani pēdējā laikā uz melu pamata izveidots. Man būtu nemitīgi jāiebilst, ka visu laiku tiek melots. Kam man tas? Tam tāpat nebūtu nekāda rezultāta. Būs vai nebūs vēlēšanas Ozolnieku novadā, lai sabiedrība pati vērtē, kurš un ko ir darījis. Varbūt pēkšņi Ozoliņa kungs kļūs par jaunā Jelgavas rajona, apriņķa vai, kā nu to sauks, mēru. To jau parādīs vēlēšanas. Jautājums ir par viņu sirdsapziņām. Mana sirdsapziņa ir tīra.
