Pēc Zirgu ielas 9.c nama iedzīvotāja Ļeva Podkolzina sūdzības par nepietiekami rūpīgo viņa dzīvokļa remontu, ko, mutiski vienojoties, veikuši iepriekš nolīgti nezināmi strādnieki, «Ziņas» aktualizē jautājumu par patērētāja tiesību, kā arī darba veicēju reputācijas aizstāvību strīdus gadījumā.
Grīdas, kuras lamināta segums vietām šūpojas, durvis, kas ieliktas tā, ka tās var atvērt, tikai strīķējot grīdu, durvju ailas, kuru apdarē redzamas nobīdes, – dažādi remonta defekti uztrauc dzīvokļa īpašnieku Ļ.Podkolzinu. Viņu uztrauc arī tas, ka meistari, kas būvmateriālu veikalā ieradās kopā ar viņa sievu, varētu būt uz pasūtītāja rēķina pārmaksājuši par darbarīkiem, kas nav bijuši vienreizēji lietojami, kā arī materiāliem, kas nopirkti vairāk, nekā vajag. «Es gribu, lai man atmaksā skādi, kas ir apmēram 1000 eiro,» saka neapmierinātais pasūtītājs. Par 14,4 kvadrātmetru koridora un virtuves remontu viņš samaksājis 2,1 tūkstoti eiro (kopā ar materiāliem). Ļ.Podkolzins atzīst, ka nekāda rakstiska līguma ar remonta veicējiem nav. Gan darbs, gan samaksa norunāti, abām pusēm mutiski vienojoties. Vienīgais dokuments, kas atklāj, ka remontam nepieciešamās lietas pircis ne saimnieks pats, ir veikala «MNL» rēķins ar 57 preču veidiem par summu, kas pārsniedz 700 eiro un par kuru parakstījies Kristaps Krēgers. Viņu kā labu meistaru dzīvokļa īpašniekam veikalā «MNL» ieteicis kāds pārdevējs.
Vienīgais gadījums 11 gados
Telefonsarunā ar «Ziņām» K.Krēgers nenoliedz, ka ar diviem palīgiem strādājis Ļ.Podkolzina dzīvoklī un ka viņam bijušas domstarpības ar saimnieku, kaut gan sākotnēji abi kopīgi sastādījuši tāmi. «Es brīdināju: ja laminātu liek uz veciem dēļiem, grīda būs līka, bet saimnieks negribēja maksāt par grīdas pamatnes līdzināšanu. Lieku naudu mēs neņēmām,» apgalvo remonta veicējs. Viņš piebilst, ka vienpadsmit gados, kopš kā pašnodarbinātais nodarbojas ar dzīvokļu remontu, līdzīgas nesaskaņas ar darbu pasūtītājiem nav gadījušās. «Jā, es lieku ārdurvis par 100 eiro, un ir, kas to dara par 70 un pat 50 eiro. Bet tāda ir mana darba cena, un ir klienti, kas to pieņem par labu,» saka K.Krēgers, paskaidrojot, ka nav tas lētākais meistars. Ļ.Podkolzins teic, ka grib, lai darbu veicējs atmaksā skādi. Taču, no otras puses, viņš saprot, ka nekādu dokumentu, uz kura pamata varētu to pieprasīt, nav.
Vairums remontē bez līgumiem
Tirdzniecības uzņēmuma «MNL» valdes priekšsēdētājs Uldis Rīgavs atzīst, ka dzīvokļu remonti, kas balstās uz mutisku norunu, Latvijā ir pierasta prakse. «Atrodiet man starp 1000 dzīvokļu māju remontiem trīs tādus gadījumus, kad par darbu tiek slēgts rakstisks līgums! Ja nu vienīgi, kad darbu apmaksā iesaistītas bankas. Pie mums vēl nav Skandināvija, kur šādu līgumu slēgšana ir parasta prakse,» spriež U.Rīgavs. Viņš piebilst, ka pārdevēji iesaka meistarus ar labu slavu, taču nekādu atbildību par ieteikto meistaru darbu kvalitāti tie uzņemties nevar.
Tirdzniecības uzņēmuma «K-rauta» klientu servisa darbiniece Vita Brakmane paskaidro, ka viņas pārstāvētais uzņēmums piedāvā arī remonta pakalpojumu un Latvijā to gadā izmanto apmēram pusotrs tūkstotis «K-rauta» veikalu klientu. Apskatot mājas lapā publicēto piedāvājumu listi, var redzēt, ka, piemēram, ārdurvju ielikšana varētu iznākt lētāk nekā 100 eiro. U.Rīgavs gan secina, ka «K-rautai», kas slēdz līgumus, daudzviet izmaksas iznāk lielākas nekā tad, ja remonts tiek veikts, pienācīgi nemaksājot nodokļus un mutiski vienojoties. «Mūsu klientus, šķiet, piesaista arī tas, ka remontam tiek dota gada garantija,» teic V.Brakmane un piebilst, ka remonta pakalpojumu apjoms gadu no gada palielinās.
Latvijas Patērētāju tiesību aizstāvības asociācijas valdes priekšsēdētāja Tekla Žabova atzīst, ka remontstrādnieku attieksme «Es darbu veikšu zemākā kvalitātē, jo man par to maz maksā» nav attaisnojama. «Ja ķeras pie darba, tad tas jāveic, kā pienākas,» uzskata T.Žabova un piebilst – ja darba līgums norunāts mutiski, atliek tikai piesaukt līguma slēdzēju godaprātu. ◆
