Miljardiem dzīvību, laimīgu un sāpošu dvēseļu. Katra no tām ir skaista, oriģināla un tikai vienreizēja.
Miljardiem dzīvību, laimīgu un sāpošu dvēseļu. Katra no tām ir skaista, oriģināla un tikai vienreizēja. Katra dzīvība ir sūtība, misija pasaulē un pasaulei. Kad atskatāmies uz savu mūžu, tas dalās posmos starp lielākiem vai mazākiem lūzumiem un pavērsieniem. Dievs pārbauda stiprākos, sit nežēlīgi, bieži pat nejaušot mēru. Ne viens vien cilvēks uz pasaules ir saņēmis triecienus, kas pārsniedz spējas un spēkus tos izturēt, bet dzīvība ir vienīgais, kas mums ir. Tas ir vienīgais, par ko cīnāmies un par ko ir vērts to darīt.
Ilgstošs stress, neapmierinātība ar ģimeni, draugiem un visu pasauli pārvēršas riebumā pret sevi, savu apkārtni. Galvā sāk gruzdēt doma par pašnāvību, un sabrūkošais cilvēks grauj un posta visu sev apkārt, lai pēc nāves nepaliktu nekā personiska. Neveicas skolā, neveicas mājās, un ir vajadzīgs brīnums, kāds iemesls, kas visu spētu mainīt, kas varētu visu izjaukt un pagriezt uz labu caur sekmēm, draugiem vai ko citu, bet brīnums nenotiek.
Stress un slikts garastāvoklis rada tikai un vienīgi dažādas negācijas. Acis un sirds miglojas, un negatīvais ir vienīgais, ko var uztvert. Situācija kļūst tik sarežģīta, ka draugi aizbēg. Draugi, kurus esam mīlējuši un uzlūkojuši kā balstu un pamatu, no kura atsperties un celties par spīti savam liktenim, izrādās, ir neīsti un aizbēg, lai būtu tīri sirdsapziņas priekšā, zinot, ka vari pacelt roku pret sevi. Vecāki bieži ir ļoti aizņemti un neredz, kas notiek ar bērniem – dārgāko, kas viņiem ir.
Krūtīs kaut kas eksplodē, kaut kas briesmīgi sāp, bet apkārt ir tukšums. Tukšums sāp, klusē un neatbild. Aizbēgt, padoties dzīves izaicinājumam un saļimt zem tā. Sāpes pavēl pacelt roku pašam pret savu dzīvību.
Neviens nekā neredz, neko nejūt, dzīve šķiet tik bezjēdzīga, ka nāve liekas vienīgā iespēja likt manīt sevi, piespiest saprast savu nozīmi. Pašnāvība šķiet universāla iespēja atriebties pasaulei par to, ka tā nemīl un nesaprot. Vēl brīdis pirms nāves – vecāki pārdzīvos, bet varbūt viņiem būs vienalga, kas notiek ar mani, visiem vienalga… Un notiek – pašnāvība. Iestājas klusums. Kāds ir zaudējis draugu, kāds dzīves jēgu. Vecāki ir palikuši bez sava bērna, un ne katrs spēj celties pēc šāda trieciena.
Mēs esam spēcīgāki, nekā mums liekas. Dzīve ir nežēlīga, Dievs sit spēcīgākos un negrib ļaut novērsties no dotā uzdevuma – dzīvot!
