Jelgavas bērnunamā mīt 32 bērni un jaunieši, kas labprāt dzīvotu ģimenē.
Pērnā gada pavasarī Latviju satricināja ziņas no Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centra, kur tika konstatēti vairāki pārkāpumi attieksmē pret bērniem. Pašvaldībai tika doti uzdevumi, tostarp uzlabot atmosfēru iestādē, komunikāciju ar bērniem, nepieļaut nepedagoģisku metožu izmantošanu. Darbu pēc pašas vēlēšanās atstāja bērnunama ilggadējā vadītāja Maija Neilande, atlūgumu uzrakstīja deviņi darbinieki. No augusta bērnunamu vada Inese Kovaļevska, kura iepriekš darbojusies deinstitucionalizācijas plāna izstrādē un vadījusi Jelgavas novada Sociālās aprūpes un rehabilitācijas centru.
Kopš bērnunama vadītājas amatā ir I.Kovaļevska, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) bērnunamā veikusi plānoto bērnu tiesību ievērošanas pārbaudi un plānoto bērnu personisko un mantisko interešu ievērošanas pārbaudi, kuras laikā sniegts viens uzdevums, informē inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Krastiņa. Bērnunamā veiktas arī divas bērnu tiesību ievērošanas pārbaudes. VBTAI inspektori pēc bērnunama administrācijas lūguma arī sniedz ieteikumus konkrētu problēmsituāciju risināšanā.
– Pusgadu vadāt Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centru. Amatam pieteicāties saspringtā laikā, kad par bērnunamu runāja visā Latvijā. Kāpēc nolēmāt spert šādu soli?
Kāpēc nedarīt to, ko var izdarīt? Man bija gan profesionāli, gan personīgi iemesli. Esmu ieguvusi atbilstošu – karitatīvā sociālā darbinieka – izglītību, un man ir pieredze šajā jomā. Esmu sapratusi, ka mana profesija ir arī mans aicinājums. Savā ģimenē esmu saņēmusi mīlestību, zinu, ko nozīmē rūpes. Mamma man ir devusi priekšstatu par to, kā bērns var justies ģimenē, kā par viņu parūpēties, kā palutināt. Man ir, ar ko salīdzināt. Tāda mamma es cenšos būt arī saviem bērniem.
Tad vēl ir eksistenciālie jautājumi, kas skar mūs visus, – kāda ir manas dzīves jēga, kas mēs esam, kas mūs saista. Man ir skaidrs, ka mani bērni nav tikai bioloģiskie. Esmu arī sociālā mamma – šobrīd arī kā bērnunama bērnu aizbildne. Vēl pirms sāku pildīt šos amata pienākumus, man nekad nav bijis viegli redzēt veikalā vai bērnu laukumā, ka pret bērnu izturas emocionāli vardarbīgi. Ir bijis laiks, kad esmu cīnījusies ar to, ka man ir neērti pieiet klāt, jo šķiet, ka tā nav mana darīšana. Bet pēc tam ir daudz grūtāk ar to pavadīt dienu. Protams, pēc laika tas aizmirstas. Tagad es vienmēr eju klāt un iesaistos. Man rūp mani bērni, kas ir manā ģimenē, manā bērnunamā, bērni, kurus redzu apkārt.
Mums ar vīru ģimenē ir viens vērtību pamats. Pirms izskanēja notikumi Jelgavas bērnunamā un pirms stājos šajā amatā, ar vīru runājām, ka nevaram palikt malā un kā gan mums pietrūkst, lai iedotu mājas vēl kādam bērnam. Bijām ieguvuši audžuģimenes statusu, un bija atlicis tikai iziet kursus. Kad tos sagaidījām, bija jāizdara izvēle – iet kursos un kļūt par audžuģimeni vai pieteikt savu kandidatūru šai vakancei. Šķita pilnīgi loģiski – kāpēc darīt mazāk, ja var izdarīt vairāk.
– Kādi bija galvenie izaicinājumi, sākot vadīt bērnunamu?
Izaicinājums ir vispār strādāt bērnunamā. Tā ir emocionāli ļoti smaga vide, un uzņemties tik lielu atbildību arī ir liels izaicinājums. Sarežģīti šajā sistēmā ir tas, ka es kā bērnunama vadītāja esmu bērnu aizbildne, bet starp mani un šiem 32 bērniem ir vēl tik daudz cilvēku – darbinieki. Tas nozīmē, ka visu laiku pastāv iespēja ļoti daudz ko pārtulkot vai neaiznest līdz bērnam tā, kā es vēlos, lai notiktu. Ar savu bērnu ģimenē ir tiešs kontakts katru dienu, un par viņu es zinu visu. Kad aizbildnis ir juridiska persona tik daudziem bērnunama audzēkņiem un kad aprūpes sistēmā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, kontrole un informācija, protams, var vai nu izkropļoties, vai pazust. Es kā aizbildnis, kas aizvieto vecākus saviem aizbilstamajiem, nevaru būt un neesmu visu laiku viņiem klāt.
Atceros viena sava ģimenes drauga jautājumu. Viņam ir liela ģimene, trīs bērni. Runājāmies, un es pajokoju – tev ir tikai trīs, bet man tajā brīdī bija 46 plus divi bērni. Viņš labi pajautāja: “Bet vai tu visiem saviem bērniem vakarā palīdzi zobus mazgāt?” Tā ir taisnība. Savas rūpes un audzināšanu es nevaru īstenot pa tiešo katram bērnam. Tad rodas problēmas. Sistēmas kļūdas, kuras tika pieļautas iepriekš un vēl tagad tiek konstatētas.
Arī atgriezties sistēmā bija izaicinājums. Biju atzinusi, ka es tajā neiederos. Pieņēmu lēmumu, ka mēģināšu atrast citus veidus, kā, neatstājot savu profesionālo jomu, es varētu strādāt un īstenot sevi kā sociālās jomas speciālisti. Bet bija jāpieņem izaicinājums atgriezties. Ja ir situācija un vajadzība, nav ko daudz domāt, jāiet un jādara.
– Strādāt bērnunamā ir psiholoģiski grūts darbs.
Tas ir psiholoģiski un arī fiziski ļoti grūts darbs. Es nevaru iekļauties noteiktajās astoņās stundās dienā. Dažreiz ir jānāk arī brīvdienās un jāpārvar savas fiziskās iespējas, kad vairs nav spēka, bet ir jāizdara.
Sociālajā darbā un sistēmas darbā mēs slīkstam papīros. Latvijā mēs vēlamies bērniem piedāvāt ģimenei pietuvinātu vidi, īstenot deinstitucionalizāciju. Tomēr, ja es mājās runāju ar bērnu, man pēc tam nav jāraksta sarunas protokols. Ja bērns nav aizgājis uz stundu, man nav jālūdz viņam rakstīt paskaidrojumu. Man nav jāveic bērnam rehabilitācijas plāns. Es vienkārši zinu, kas viņam ir nepieciešams. Ir tik daudz kā, kas patiesībā nevienam nav vajadzīgs, – ne bērnam, ne man. Tomēr tas pastāv. Tāpēc tas reizē ir psiholoģiski un fiziski smagi, jo trūkst sajūtas, ka tam ir jēga. To laiku, ko mēs pavadām, rakstot papīrus, mēs varētu labāk veltīt bērniem.
Psiholoģiski vissmagāk bērnunamā ir vakaros. Ir grūti dzīvot ar sajūtu, ka darbadienas beigās es eju mājās, bet bērni tur dzīvo nepārtraukti. Ir ļoti smagi un skumji redzēt, ka bērni dzīvo ēkā, kas ir mana darbavieta. Tā manī ir milzīga pretruna, jo man ir pieredze, kā dzīvo pašas un kā bērnunama bērni. Gribētu, lai bērnunama bērni varētu dzīvot tā, kā dzīvo mani bērni mājās. Pieliekot visus iespējamos pūliņus, pusgadā man tas nav izdevies. Un es nezinu, vai šādā organismā, kāds ir sistēma, to vispār var izdarīt.
– Pavasarī Jelgavas bērnunamā tika konstatēti vairāki pārkāpumi. Ko šajā laikā izdevies novērst, un kas vēl darāms?
Galvenie jautājumi, kas tika izvirzīti, saistīti ar pakalpojumu kvalitāti. Kāds ir pakalpojums, kā tajā jūtas bērns, kā jūtas darbinieks, kā tiek nodrošināta darba organizācija, kā tiek strādāts ar problemātiku. Neviens uzdevums, kas uzdots, nav atrisināms īstermiņā. Ja ilgus gadus ir pastāvējusi zināma kārtība un iestādes kvalitāte, paliekot darbiniekiem un bērniem, acīmredzamas izmaiņas ir netveramas. Tāpat kā darbinieku izdegšana, kas ir saistīta ar lielāko daļu pakalpojumu kvalitāti. Kā jūtas darbinieks, tāds arī būs pakalpojums. Protams, mēs varam nodrošināt supervīzijas, kādu izglītojošu pasākumu, sniegt atbalstu, bet vienalga paliek personības fenomens. Sociālā darba speciālista galvenais darba instruments ir viņš pats. Šodien kaut kas var būt noticis ģimenē, un darbinieka profesionālās iespējas savas zināšanas izmantot praksē tiek ierobežotas, jo darbinieks ir emocionāli nomākts. Tas, kā mēs visi jūtamies, laikam ir tas galvenais. Emocionālais fons ir ļoti svarīgs. Nevaru teikt, ka man ir bijuši brīnumlīdzekļi, ar ko esmu varējusi pēkšņi visu pārvērst ziedošu, ka visi vienmēr uz darbu un no darba ejam ar prieku. Tā nav, un nezinu, vai tā vispār varētu būt. Bet tas, ka, runājot ar cilvēkiem un nododot savus pasaules uzskatus, savu izpratni par audzināšanu, pakalpojumu kvalitāti, sadarbību, mēs maziem solīšiem virzāmies uz priekšu, man ir skaidrs. Ja izmaiņas notiek vienā sistēmas daļā, laika jautājums, līdz varēs izpildīt visus uzdevumus, bet nedomāju, ka tas notiks ātri.
– Vēl pirms jūsu stāšanās amatā atlūgumu uzrakstīja deviņi bērnunama darbinieki. Vai šobrīd ir aizpildītas visas vakances?
Nē, šis jautājums joprojām ir aktuāls. Lai nodrošinātu pilnvērtīgu darbu, mums trūkst darbinieku, tādēļ nācās slēgt vienu grupu. Kadru trūkums ir problēma visā nozarē, ne tikai mūsu bērnunamā. Vairākus gadus Latvijā trūkst kvalificētu, profesionālu sociālās jomas speciālistu. Maz ir cilvēku, kuriem tas ir aicinājums un kurus nesatrauc “sarkanās kartītes” ap šo profesiju. Gan emocionāli, gan fiziski tas ir ļoti smags darbs, prestižs un atalgojums nav neko augsti. Katrai iestādei ir arī savs tēls, kas izveidojies, un cilvēks noteikti grib lepoties ar savu darbavietu. Mēs vēl neesam atguvušies no šī trieciena, un dzirdu, ka ir jauni notikumi, kas skar jau citas iestādes.
– Kādi ir biežākie iemesli, kāpēc bērni nonāk bērnunamos?
Galvenais iemesls ir vardarbība. Ir, protams, izņēmumi, kad bērnu vecāki miruši, bet tas ir procentuāli ļoti mazs skaitlis. Pamatā tā ir vardarbība visās tās izpausmēs. Kā viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc bērni nonāk bērnunamā, tiek minēts alkohols, kas ir iemesls tam, ka vecāki pamet novārtā savu bērnu, un pamešana novārtā arī ir vardarbība. Alkohols, sociāli nelabvēlīgas ģimenes un prasmju trūkums rūpēties par bērnu.
– Cik bieži bērni nonāk atpakaļ bioloģiskajā ģimenē?
Varu minēt faktus kopš augusta. Bioloģiskajā ģimenē ir atgriezušies pieci bērni. Ir divas viesģimenes, divi bērni mums ir pirmsadopcijas aprūpē, viens bērns ir sasniedzis pilngadību.
– Vai sabiedrība var iesaistīties, lai jau saknē novērstu bērnu nokļūšanu sociālās aprūpes iestādē?
Protams, var, jautājums ir, vai grib. Mēs esam latvieši ar tādu mentalitāti, ka mums ir grūti iesaistīties cita dzīvē, mēs esam vairāk vērsti uz sevi. Ar tādu nevajadzīgu pietāti izturamies pret to, ko redzam, un nejūtamies gatavi iet un paust viedokli atšķirībā varbūt no citām kultūrām, kur viss tiek risināts skaļi un tūlīt. Arī es sākotnēji kāpu pāri tādai barjerai, ja redzēju veikalā mammu, kura vardarbīgi izturas pret bērnu. Tajā brīdī ne par ko citu nevaru padomāt, jo redzu, ka tiek darīts pāri bērnam. Sevī ir jāizcīna cīņa, ka tam būs jēga, ka mans aizrādījums bērna dzīvē varētu kaut ko mainīt.
Domāju, nozīme ir arī tam, ka neviens nejūtas tik pareizs un labs, ka būtu gatavs norādīt uz citu kļūdām. Es esmu no tās paaudzes, kur vecāki sodīja fiziski – esmu dabūjusi pērienu, un tā saucās audzināšana. Mūsu vecāki nezināja, ka audzināt var arī citādi. Viņiem ne prātā nenāca, ka tā ir vardarbība, ka tas ir kaut kas ļauns. Mēs tagad esam tajā paaudzē, kur to mācās. Bija jānomainās paaudzēm, daudziem bērniem jācieš, līdz vairs nebūs tādu gadījumu kā ar Ivanu, kā Dobelē. Ir jāpiepildās tai glāzītei līdz malām, līdz man vienreiz pietiek, lai es uzdrošinātos informēt par savām aizdomām, ka kaimiņš ir vardarbīgs pret savu bērnu. Tad ir iespēja piesaistīt palīdzību tādai ģimenei.
– Īstenojot deinstitucionalizācijas plānu, tuvākajos gados visā Latvijā paredzēts reorganizēt bērnunamus. Ko šāda reorganizācija nozīmē Jelgavas bērnunama gadījumā?
Ir pieņemts lēmums pamest ēkas Zirgu ielā 47a un būvēt jaunu Nameja ielā 30, kur paredzēts celt māju 24 bērniem un kur būtu trīs grupas. Tas nozīmētu ne tikai fizisku pārcelšanos no ļoti institucionālas vides. Lai kā mēs censtos, pašreizējo vidi nevar padarīt mājīgu. Mēs ne tikai fiziski pārceļamies uz privātmājas tipa ēku, kas pēc būtības ir ļoti pietuvināta ģimeniskai videi. Arī saturiski deinstitucionalizācija nozīmē pārmaiņas, kurām gatavojamies jau šobrīd. Ir runa par attieksmes, pakalpojuma satura maiņu. Mēs no institucionālas aprūpes kļūstam par tādu kā lielu audžuģimeni, kurā gan nav vienas mammas un tēta, bet ir aprūpētāji, sociālie aprūpētāji. Lai gan vēl neesmu redzējusi deinstitucionalizācijas algoritmu, ceru, ka tiks atceltas daudzas pašlaik spēkā esošas prasības, kas attiecas uz bērnu ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojuma sniegšanu un bērnunamu kā pašvaldības iestādi. Ja tas tā nenotiks, tas būs deinstitucionalizācijas fiasko.
– Bērnunamiem pārmet, ka bērni netiek sagatavoti patstāvīgai dzīvei – jauniešiem nav priekšstata par pieaugušā ikdienu, viņi neprot plānot savus ienākumus un izdevumus, neprot par sevi parūpēties. Vai Jelgavā šajā ziņā ir labie piemēri?
Labie piemēri ir padomā. Jāņem vērā, ka tos nevar izdomāt, kamēr mums ir, piemēram, ēdināšanas iepirkums. Tas ir saistošs dokuments, līgums, kas ir parakstīts. Šobrīd mainīt neko nevar. Šajā gadā esam paaugstinājuši gatavošanas nodarbību biežumu no reizes mēnesī uz reizi nedēļā. Tas nozīmē, ka bērniem ir iespēja kaut vai vienreiz nedēļā mācīties pagatavot kaut ko pašiem. Cik tas ir labs piemērs, grūti spriest. Tāds tas būtu tad, ja katrai grupiņai būtu savs budžets, bērni varētu plānot izdevumus, paši iepirkties, gatavot ēst. Zinu, ka jauniešu mājās šie jautājumi ir atrisināti. Tos gribam īstenot arī pie mums.
Attiecībā uz prasmi izvēlēties apģērbu esam ceļa sākumā. Pagājušajā gadā iesākām attīstīt šo prasmi, vedot bērnus uz veikalu. Tad mēs atklājām, ka, piemēram, bērni nezina, ka apģērbam ir izmēri. Skaidrojām, ka ir S, M, L, XL izmērs un ko tie nozīmē. Tāpat prasme ir izvēlēties apģērbu atbilstoši gadījumam – vai jāizvēlas praktisks vai svētku apģērbs. Bija arī smagi stāsti. Bērnam ir pateikts, ka braucam pirkt kurpes. Viņam vienas patīk, bet audzinātāja saka – tādas neder, jo ir spīdīgas un uz papēžiem, bet vajag praktiskas. Beidzot bērns ir ticis pie savas izvēles, bet viņam nepērk to, ko viņš grib. Esmu ļoti pateicīga visiem saviem darbiniekiem, kuri šo pārbaudījumu izturēja. Tas ir tik daudzslāņains process. Vispirms pieradināt bērnu pie tā, ka viņš pats izvēlas, un tad viņam ļaut attīstīt prasmes saprast, ko tev vajag, kas ir skaisti, praktiski un kvalitatīvi. Katrs bērns arī zināja, cik liels ir viņa budžets, un skaitīja, ko par to var nopirkt. Ja tu iegādājies pamatlietas un tavā budžetā paliek pāri naudiņa, tu drīksti paskatīties arī kaut ko, ko mēs neesam pārrunājuši. Tā arī ir prasme. Atrast to, ko sirds kāro. Šajā gadā no tā neatsakāmies un turpinām.
Esam ieplānojuši pamazām sākt mācīt arī telpu uzkopšanas prasmes. Šobrīd mums ir apkopējas, veļas mazgātāja, sētniece – tādi amati, kuriem mēs gribētu pamazām sākt pieslēgt bērnus. Vienreiz mēnesī esam ieplānojuši lielās talkas dienas, kad nākam visi kopā un kopjam savu māju. Kā izdosies, par to varēs spriest vēlāk.
– Ir konstatēti gadījumi, kad kādu iemeslu dēļ bērnunamu bērni uz ilgāku laiku nepamatoti tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās slimnīcās vai aizsūtīti uz internātskolām. Vai zināt šādus gadījumus arī Jelgavā?
Varu runāt par situācijām, kas ir no manas stāšanās amatā, un apliecināt, ka neviens bērns nepamatoti nav ievietots ne internātskolā, ne psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Bet ir gadījumi, kad bērni tur nokļūst pamatoti. Ja ir psihoneiroloģiskas saslimšanas, ar sociālā darba metodēm tās nevaram atrisināt. Mums nav ne tādu metožu, ne zāļu, ne vārdu. Kad ir saslimšanas saasinājums, bērnam ir jāpalīdz. Pavisam cits jautājums ir, kādā kvalitātē bērnam ir iespējams saņemt psihoneiroloģiskos pakalpojumus. Ja ir noteikta obligātā ārstēšana no atkarības vielām, tad to var izdarīt stacionārā ārstniecības iestādē vai sociālās korekcijas izglītības iestādē. Man kā iestādes vadītājai jau nav izvēles iespēju. Protams, ir citas programmas, kas risina šos jautājumus, ārstējot ambulatori, bet līdz tām ir jānonāk, bērnam jābūt vēlmei un motivācijai risināt problēmas. Bet neviens negaidīs, kamēr bērns nonāks līdz vēlmei to darīt. Viņš ir nepilngadīgs, kaitē savai veselībai un attīstībai, mums ir jāpalīdz un jāiejaucas.
Attiecībā uz internātskolām mums bija viens gadījums, kad bērnam bija ļoti izteikta klaiņošana un nevēlēšanās mācīties. Izmantojām visus savus resursus un metodes, nācām kopā, spriedām, jo mums ir jānodrošina, ka bērns apmeklē skolu un iegūst izglītību. Ja saprotam, ka šejienes vide un draugi to neveicina un ar mūsu resursiem nepietiek, ir jāpieņem lēmums. Tad tas ir pamatoti.
– Gada nogalē labdarības maratonā “Dod pieci” bērnunamu bērnu un to ģimeņu, kas vēlas savās mājās uzņemt šos bērnus, atbalstam tika saziedoti vairāk nekā 350 tūkstoši eiro. Vai sabiedrībā ir noticis lūzums un arī praksē jūtat, ka cilvēki interesējas, kā var kļūt par audžuģimeni vai aizbildni?
Jā, domāju, ka Latvijas mērogā ir noticis lūzums, par to liecina mediju pievērstā uzmanība. Kas attiecas uz saziedoto naudu, jau sen esmu novērojusi, ka latvieši ir ļoti dāsni. Esam varējuši palīdzēt ļoti daudziem – gan bērniem, gan pieaugušajiem – dažādās situācijās. Man nebija šaubu, ka arī šis projekts realizēsies ar finansiālu platformu.
Bet vai visi šie notikumi, kas iesākušies pagājušajā gadā, ir devuši rezultātu, ka pie manis iestādē vēršas audžuģimenes vai potenciālie aizbildņi? Tik straujas izmaiņas ar uzmanības pievēršanu un attieksmes maiņu nenotiek. Audžuģimenes netop vienā dienā, cilvēki nevar atnākt uz iestādi un teikt, ka ir gatavi ņemt kādu bērniņu. Ir jāiziet vesels process, līdz nonāk līdz tādai iespējai. Zinu, ka Jelgavā ir audžuģimenes, kuras ir izteikušas savu vēlmi pēc kādiem noteiktiem bērnu parametriem un skaita. Mums ir pilns bērnunams, bet esošo audžuģimeņu prasībām neatbilstošs, tāpēc sanāk milzīga greizo spoguļu karaļvalsts. Cilvēki kļūst par audžuģimeni, bet tad viņi visu “uzliek uz pauzes”, pasakot – mums vajag to, kā jums nav. Bet dzīve ir šodien, un šodien vajadzība pēc mājām ir tādiem bērniem. Man šķiet, ka no audžuģimeņu puses kaut kas ir pārprasts, jo liekas, ka varēs izvēlēties. Saprotu, ka mēs varam izvēlēties bērniņu, ko adoptēt, tas ir lēmums, ko pieņemam neatgriezeniski uz visu mūžu. Mēs ar vīru spriedām (un man ir liela cerība, ka domāju pareizi), ka mums kā audžuģimenei jābūt gataviem ņemt tos bērniņus, kuriem mūs vajadzēs. Šobrīd tikai trīs bērnunama bērni dzīvo audžuģimenē, tie ir brāļi, un šī ģimene jau iepriekš ir uzņēmusi bērnus. Nevienā jaunā audžuģimenē kopš šī lūzuma bērns nav ievietots. Tas mani satrauc un apbēdina. Es varu tikai aicināt noņemt savus audžuģimenes parametrus un prasības un dot mājas tiem bērniem, kuri dzīvo bērnunamā.
Kādu vakaru vēl pēc deviņiem biju darbā, izgāju visu bērnunamu pa grupām un satiku vienu meitiņu, kura kravāja čemodānu. Jautāju – kur tad tu, bērniņ, taisies? Viņa teica – es gaidu audžuģimeni. Ja šo manu vēstījumu dzird audžuģimenes – tā meitene gaida un vakarā kravā čemodānu cerībā, ka varbūt tad audžuģimene atnāks. Līdzīgi kā tad, kad mēs kādreiz varbūt paņemam līdzi lietussargu cerībā, ka, pēc Mērfija likumiem, tad spīdēs saule.
