Piektdienas rītā, priekšniekam ienākot kabinetā, atskan jautrs: “Tekillāāā!” Jā, pošamies uz jauno darba kolēģu svinīgu uzņemšanas ballīti, arī manu, jo līdz šim vēl tas nav noticis.
Ļoti sen, kad tikko sāku savas darba gaitas, dažādas kolēģu ballītes bija regulāras un svinēts tika katrs nozīmīgs un mazāk nozīmīgs notikums – dzimšanas dienas, prēmijas, valsts svētki. Pēc tam vairs ne tik ļoti svinēja, jo “kurš ar to visu ņemsies”, ir krīze un daudz citu iemeslu, lai nenotiktu ballītes un es paspētu aizmirst, kā tas ir – sapulcēties kopā ar kolēģiem, lai jautri pavadītu vakaru.
Šoreiz viss ir izplānots tā, lai nebūtu tikai vienkāršs deju vakars, bet apvienots patīkamais ar lietderīgo – ekskursija pa pilsētu, uz kuru mēs braucam, jo, izrādās, lai tā kārtīgi saliedētu kolektīvu un uzņemtu klātpienākušos kolēģus, ar vienu dienu nepietiek!
Vakara gaitā ir tik interesanti novērot, kā nopietnie četrdesmitgadnieki, kuri darbā ir stīvi un oficiāli, pārvēršas delverīgos puikās un meitenēs. Joki, smiekli, jautra apcelšanās, brīva atmosfēra. Ik pa brīdim, protams, parādās sarunas arī par darbu, bet tās tiek ātri vien apspiestas, jo uzstādījums taču ir – atpūta no darba, rutīnas un ikdienas.
Tā kā nakšņojam meža vidū, es nespēju atteikties no papildu aktivitātes – no rīta, pirms ierodas transports, paķeru nazi un grozu un skrienu ātri pasēņot. Pāris stundu joņoju pa mežu, griežu rudens sēnes un piktojos, ka vietējie ir bijuši tik slinki, ka nav salasījuši baravikas, kas nu vecas un sapļekušas melnē meža maliņā.
Sākotnēji es negribēju nekur braukt, jo man nepatīk svešas, nepazīstamas vietas, nevaru aizmigt un visādas citādas gan reālas, gan iedomātas kaites, kas uzrodas pēkšņi. Reizēm ir mazliet sevi jāpārvar, mazliet, bet tikai mazliet, sevi jāpiespiež kaut ko izdarīt. Tas nav nekāds upuris sabiedrības labā, tā ir pārmaiņa un savas varēšanas pārbaude. Rezultātā ir iegūta pieredze par to, kādi ir mani kolēģi, cilvēki, ar kuriem ikdienā pavadu lielāko dienas daļu. Lai tev jauki kolēģi šodien un rīt!
