Kad es biju pavisam mazs skuķēns, viņa jau bija jaunkundze – žurnāliste, kas dažkārt atrada laiku papļāpāt ar kaimiņu meitēnu.
Kad es biju pavisam mazs skuķēns, viņa jau bija jaunkundze – žurnāliste, kas dažkārt atrada laiku papļāpāt ar kaimiņu meitēnu. Man tas likās tik īpaši, ka mūsu mazajā Jelgavas ieliņā dzīvo ĪSTA žurnāliste, kas strādā radio. Protams, pavisam lepnu mani darīja tas, ka viņa vismaz pāris vārdu pārmij arī ar mani. Tagad mēs atkal satikāmies, šoreiz – intervijā. Es intervēju viņu – «Santas» žurnālisti, grāmatas par Noru Bumbieri «Nepalikt vienai tumsā» autori Inetu Meimani.
Intervēt cilvēkus pašam ir viena lieta, bet atrasties «otrā pusē» un būt intervējamajam – pavisam cita. Ineta atzīst, ka tagad, pēc grāmatas uzrakstīšanas, nereti esot jāatbild uz žurnālistu jautājumiem. Parasti pirms intervijas viņa uztraucoties – vai atcerēšoties īsajā intervijas laikā izstāstīt visu būtiskāko. Bet, kad intervija jau beigusies, tikai ienākot prātā lietas, ko, liekas, vajadzējis izstāstīt.
Mūsu intervijas laiks nebija nemaz tik īss, parunājām gan par žurnālista darbu, gan grāmatas rakstīšanu, par Inetas braucienu uz Ameriku un turienes iespaidiem. Diemžēl vienā avīzes lapā vietas nav tik daudz kā žurnālā un, vēl jo vairāk, grāmatā, tāpēc «Ziņu» lasītājiem tiek Inetas pašas stāstītais galvenokārt par to, kā tapa vienas jelgavnieces grāmata par citu jelgavnieci, neaizmirstamu dziedātāju un mūsu pilsētas lepnumu – Noru Bumbieri.
«Pavisam nejauši iedomājos, ka gribu uzrakstīt par Noru Bumbieri savam žurnālam. Bija publikācija. Pēc tam es iepazinos ar izdevniecības «Atēna» īpašniekiem. Viņi šo rakstu bija lasījuši un teica: «Liekas, tu esi to visu ņēmusi līdz kaulam! Vai tu negribētu uzrakstīt grāmatu?» Man kā žurnālistei lielāku komplimentu grūti iedomāties. Ko gan es varēju atbildēt – protams, ka gribētu rakstīt grāmatu. Godīgi sakot, pāris reižu man prātā bija uzplaiksnījusi doma, ka par Noru man būtu daudz vairāk ko teikt un ka to visu varētu aprakstīt grāmatā. Tomēr mani baidīja tas, ka pēc grāmatas uzrakstīšanas es būtu spiesta staigāt pa izdevniecībām, lūdzot to publicēt. Tāpēc piekritu «Atēnas» piedāvājumam. Izdevniecības īpašnieki man ļāva mierīgi rakstīt divus gadus. Par gala rezultātu rakstīšanas laikā daudz nedomāju, vienkārši dzīvoju, izjuzdama grāmatas radīšanu.
Kad grāmata bija iespiesta, es to lasīju gandrīz vai kā svešu. Es taču līdz tam nezināju, kā tas ir – rakstīt grāmatu. Piemēram, cik daudz drīkstu tajā ielikt pati no sevis, savas izjūtas?
Pēc tam sāku pārdomāt, vai nevajadzēja grāmatā vairāk uzrakstīt par to laiku, par popkultūras aizkulisēm. Tie, kas aug tagad, neko daudz par to nezina. Viņi neizprot, kā varēja sadzīvot alkoholisms un tik kvalitatīva dziedāšana. Pasaulē, protams, tas viss bija citādi nekā toreizējā Padomju Savienībā, tur alkohols savienojumā ar mūziku bija pierasta lieta.
Rakstot grāmatu, man bija salīdzinoši viegli palikt malā, jo es «barojos» no tiem tekstiem, ko man stāstīja intervētie cilvēki. Ja rakstītu tagad, visticamāk, atļautos vairāk pielikt no sevis. Īpaši, stāstot par to laiku.
Būtībā grāmatas princips, kā to iedomājos, ir tāds – tumša istaba, kurā ap galdu sēž visi tie cilvēki, kurus intervēju, un runā par Noru. Viņi katrs ar savu krāsu iekrāso portretu – Noru Bumbieri. Bet, «krāsodami» dziedātāju, viņi katrs uzzīmē arī sevi. Tekstam cauri var just gan laikabiedru skaudību, gan apbrīnu un attieksmi vispār.
Manuprāt, tieši tā ir grāmatas veiksme, ka caur katra stāstījumu parādās viņa attieksme. Daudzi prasa, kāpēc teksts grāmatā ir salikts gandrīz kā lugā. Tas ir tāpēc, lai padarītu šo darbu dokumentālu. Līdzīgi kā kino var rādīt cilvēka seju un to, ko runā viņa mute, bet pēc tam parādīt rokas un atklāt, ka patiesībā varbūt viņš domā pavisam ko citu. Līdzīgi es, liekot šos personu citātus tā, kā to uzskatīju par vajadzīgu, gribēju savā veidā lasītājiem atklāt, ko viņi patiesībā domā un jūt pret Noru. Es visiem to saku – gribēju būt savā ziņā kā Noras advokāte. Paskaidrot, kāpēc mākslinieces liktenis izvērtās tieši tāds, varbūt arī aizstāvēt pret tiem, kas vienmēr klaigājuši, ka viņa vienkārši nodzērās.
Protams, grāmatas rakstīšana traucēja manam darbam žurnālā – tur es visu šo laiku rakstīju mazāk. Tagad uz septembri man ieplānoti pieci raksti žurnālam – laikam esmu noilgojusies padarīt savu darbu.
Taču man ir vienošanās ar izdevniecību «Atēna» par jaunu grāmatu. Esmu sapratusi, ka grāmatā varu pateikt daudz vairāk nekā vienā žurnāla rakstā. Grāmatā varu vairāk ļauties vēlmei rakstīt, kā patīk, žurnālistikā tomēr vairāk jāievēro dažādi noteikumi. Man ārkārtīgi iepatikusies faktu pētīšana un cilvēku meklēšana, gandrīz tāds kā izmeklētāja darbs. Piemēram, Noras vīru Aleksandru es meklēju ļoti ilgu laiku, un man viņu izdevās satikt tikai uz desmit minūtēm. Un tomēr man bija desmit minūtes laika šai sarunai, un grāmata ieguva vienu ļoti svarīgu teikumu.
Vārdu sakot, taps jauna grāmata. Jau daudziem esmu par to stāstījusi, bet sīkāk gan negribu neko atklāt. Grāmata atkal būs par kādu personu, kas šoreiz gan nav no Jelgavas un jau ilgus gadus dzīvo ārzemēs. Tēma tomēr turpinās, jo arī šī persona ir saistīta ar estrādes dzīvi.»
***
Ineta Meimane «Nepalikt vienai tumsā»
«Ir tāda rotaļa: uz plānas metāla plāksnes uzber smiltis un pa plāksnes malu velk ar vijoles lociņu. Smiltis sāk kārtoties figūrās. Izskatās, it kā skaņa kārtotu smiltis, veidodama noteiktu sistēmu. Tieši tāpat skaņa, iemiesodamās cilvēka ķermenī un atdzīvodamās neparastā balss tembrā, spēj pēc saviem ieskatiem pārkārtot pasauli. Es runāju par ļoti īpašu Balsi, par ļoti retu tembru – tumšu un samtainu. Tāds hipnotizē. Tāds neaizmirstami un dominējoši vibrē virs mums miljardiem citu skaņu piedūdotās debesīs.
Viņas zvaigžņu laiks bija septiņdesmitie gadi un astoņdesmito sākums. Tad spārni aizlūza. Visi to zināja: vieni grozīja galvu, sak, to jau arī no tik nepareizas dzīvošanas vajadzēja gaidīt, otri metās projām un izlikās Viņu vairs nepazīstam, trešie, vistuvākie, apmulsuši sastinga. Galu galā – tumsā Viņa palika viena.»
(No «Nepalikt vienai tumsā»)
