Pilnībā izslēgt teroraktus nākotnē nav iespējams. Taču ir iespējams neļaut šādiem gadījumiem graut demokrātiju un atvērto sabiedrību. Traģēdija, kas 22. jūlijā notika Norvēģijā, ir prātam neaptverama. Un tomēr ir jācenšas izprast. Taču ne jau tādēļ, lai atrastu dzelžainas likumsakarības un loģiski izprotamas notikumu attīstības ķēdes, kuras mums ļautu nākotnē novērst slepkavu un teroristu rašanos. Nē. Mums ir jāizprot notikušā būtība un konteksts, lai mēs spētu dzīvot tālāk, neiznīcinot civilizētu valstu pamatvērtības: demokrātiju, cilvēktiesības, toleranci, atvērtību.Blondais terorismsTerorisms arī šoreiz, kā jau vienmēr, ieradās negaidīti. Citādi jau tas nebūtu terorisms. Bet negaidīts bija arī kas cits. Pēc 11. septembra bija jau pierasts saistīt terorismu ar islāmu un arābiem. Šoreiz terorisms bija blonds un zilacains. Anderss Bērings Breiviks bija kristietis un nacionālists. Kas to būtu domājis? Ziemeļvalstu drošības policijas tagad atzīst, ka pēdējos gados pārāk daudz uzmanības pievērsts radikālā islāma grupējumiem. Attiecīgi daudz mazāk (nepiedodami maz) resursu veltīts, lai sekotu līdzi labējo ekstrēmistu aktivitātēm. Tāda ir drošības dienestu darbības specifika – ja reiz kaut kam pievēršas, tad ne pa jokam, atstājot «ārpus radara» visu pārējo. Tagad šī pieeja tikšot mainīta – nacionālistu ekstrēmistus pieskatīs gods godam, Zviedrijas televīzijā sola Zviedrijas drošībnieku pārstāvis. Lielāku uzmanību galēji labējām kustībām Ziemeļvalstīs pievērsīšot arī Eiropols.Medijos tikmēr cirkulē komentāri un skaidrojumi, kāpēc tāds masu slaktiņš vispār varēja notikt. «Tas puisis bija vienkārši nenormāls,» apgalvo daži, tādējādi norādot, ka jārunā par medicīnisku diagnozi. «Vainīgs multikulturālisms un Norvēģijas liberālā imigrācijas politika,» norāda citi. Man diemžēl jāapbēdina gan pirmās, gan otrās teorijas autori un apoloģēti. Tik vienkārši un virspusēji «izskaidrojumi» patiesībā neko neizskaidro. Tā ir intelektuāli mazspējīga un politiski bezatbildīga trivializācija.Breivika mūsdienu «Mein Kampf»Protams, Breivika psihisko veselību vēl pārbaudīs speciālisti. Taču patiešām pastrādātā nozieguma raksturs liecina par racionālu (vismaz paša noziedznieka acīs) rīcību. Terorisms vienmēr ir politiska rīcība ar politiskiem mērķiem, lai cik vājprātīgi un demokrātiskā sabiedrībā nepieņemami tie arī būtu. Arī šoreiz bija tieši tā. Jaudīgais spridzeklis tika izvietots nevis nejauši izvēlētā vietā, bet pie valdības mājas. Un arī terorakta otrā daļa notika ne jau pirmajā ļaužu pārpildītā vietā, kas trāpījās Breivika ceļā. Nē – uzbrukums notika norvēģu sociāldemokrātu jauniešu vasaras nometnē. Šī vasaras nometne ir tradīcija ar gadu desmitiem ilgu vēsturi. Tieši Ūtoejas salā veidojas sociāldemokrātu jaunā paaudze, tieši tur daudziem nākotnes ietekmīgajiem politiķiem rodas pirmie kontakti ar saviem līdzgaitniekiem, tieši tur dzimst jaunas, progresīvas idejas. Breivika internetā izplatītais vairāk nekā 1500 lappušu biezais «manifests» liecina, ka šis puisis ienīda, kā pats viņus dēvē, «kultūrmarksistus». Pie tiem pieskaitāmas visas kreisi orientētas kustības un partijas, arī sociāldemokrāti. Terorista uzbrukumu mērķis tātad bija valsts politiskā elite (valdība) un tie politiskie spēki, kuri atbalsta un palīdz uzturēt teroristam netīkamo imigrācijas politiku.Pārlapojot «manifestu», man ātri vien kļūst skaidrs, ka tas ir mūsdienu «Mein Kampf» variants. Tāpat kā Hitlera mērķis bija iznīcināt «ienaidniekus» ebrejus, arī Breiviks vēlas Eiropu attīrīt no musulmaņiem. Pamatā visam, protams, ir doma, ka cilvēkus var šķirot kvalitatīvi pēc etniskās un reliģiskās piederības. Vieni ir labāki par citiem, un galu galā uzvarēs Übermensch jeb pārcilvēks. Jā, uzvarēs, jo Breiviks pilnīgi nopietni uzskata, ka pašlaik norisinās karš un ka viņš ir cīnītājs «labo spēku» pusē.Multikulturālismu cietumā?Šajā kontekstā ļoti dīvaini izklausās apgalvojumi, ka masu slaktiņā Norvēģijā vainojams multikulturālisms, kā izsakās diezgan daudzi, pārsvarā labējie analītiķi un komentētāji, arī ASV. No vienas puses, tā būtībā ir tieši noziedznieka retorikas atkārtošana. Vai tiešām šie cilvēki piekrīt Breivika tēzēm un nosoda tikai viņa vardarbīgo rīcību? Ja tā, tad tiešām prasītos skaidrojums par to, kas tad būtu jādara, ja jau multikulturālisms ir tik ļauns. No otras puses, šie cilvēki atkārtoti jauc tādus jēdzienus kā «cēlonis», «iemesls» un «iegansts». Par cēloni kaut ko var saukt, ja no tā tieši izriet attiecīgās sekas. Par iemeslu var saukt kaut ko, kas tiešām pamato konkrētu rīcību. Breivika gadījumā korekti būtu runāt par to, ka kreisās kustības, valdības imigrācijas politika un multikulturālisms ir viņam kalpojis kā vardarbīgas rīcības iegansts. Un tas jau nu nekad un nekādā gadījumā nav attaisnojams.Neizskatās arī, ka vairāki gadu desmiti cietumā tagad draudētu multikulturālismam. Multikulturālismu var un vajag kritizēt, un tas arī tiek darīts. Taču norakstīt daudzu desmitu cilvēku noslepkavošanu kā multikulturālisma sekas ir vienkārši neētiski, un tādā veidā tiek pausta klaja necieņa pret terorakta upuriem. Zīmīgi, ka arī šajā argumentācijā redzamas «Mein Kampf» pausto ideju atblāzmas. Hitlers savā grāmatā ar dažu lappušu nobīdi ebrejus vaino gan kapitālisma radīšanā, gan arī kā kreiso un sociāldemokrātisko spēku autorus un atbalstītājus. Tāpat pēdējo dienu «multikulturālisma kritiķi» vaino multikulturālismu visos grēkos. Ja terorists būtu bijis radikāls islāmists, arī tad noteikti būtu vainīgs multikulturālisms.Norvēģijas sabiedrība uz notikušo reaģējusi ļoti saprātīgi. Premjerministrs Jenss Stoltenbergs savās runās ir norādījis gan uz to, ka atbilde uz teroraktu būs vēl vairāk demokrātijas un atvērtības, gan arī uz to, ka Norvēģijas demokrātiju neviens nenogalinās ar lodēm un spridzekļiem. Līdz galam izskaidrot Breivika un līdzīgu teroristu motivāciju neviens nespēs. Neviens un nekad neizpratīs, kas notiek tā cilvēka smadzenēs, kurš pavērš ieroci pret saviem līdzcilvēkiem un raida nāvējošus šāvienus. Cilvēkam piemīt tieksme visu izprast un izskaidrot. Taču paša cilvēka būtība un viņa rīcības būtība ir līdz galam neizprotama un neizskaidrojama. Ja Breiviks būtu psihiski nepieskaitāms vai ja viņa rīcībai varētu atrast konkrētus iemeslus vai cēloņus, tad viss būtu vienkārši. Taču tā nav. Un tieši tas padara viņa rīcību ne tikai par prātam neaptveramu, bet arī absolūti nehumānu. Pilnībā izslēgt šādus gadījumus nākotnē nav iespējams. Taču ir iespējams neļaut šādiem gadījumiem graut demokrātiju un atvērto sabiedrību.
