Jūlijā Latvijas Pašvaldību darba devēju asociācijas delegācijas sastāvā man palaimējās pabraukāt pa Pēra Ginta, fjordu un troļļu zemi Norvēģiju.
Jūlijā Latvijas Pašvaldību darba devēju asociācijas delegācijas sastāvā man palaimējās pabraukāt pa Pēra Ginta, fjordu un troļļu zemi Norvēģiju.
Norvēģija aizņem piecas reizes lielāku teritoriju nekā Latvija, tās iedzīvotāju skaits ir nepilnas divas reizes lielāks. Karalistes galvaspilsētā Oslo dzīvo 489 tūkstoši iedzīvotāju. Tikai trīs porcentus visas teritorijas aizņem lauksaimniecībā izmantojama zeme, pārējā pieder kalniem, ūdeņiem un mežiem.
Valstī ir divu veidu pašvaldības: vietējās komūnas un reģionālās. Vietējās pašvaldības ir daudz patstāvīgākas nekā pie mums, taču arī to funkciju apjoms ir ievērojami lielāks. Protams, finansu nodrošinājums šo funkciju izpildei nav salīdzināms ar mūsējo, un tomēr izrādās arī viņiem naudas trūkst. Domāju, ka mēs nekur neatradīsim labklājības zemi, kurā visa kā pietiktu.
Norvēģija jau sešdesmitajos gados ir pārdzīvojusi administratīvi teritoriālo reformu, par ko pašlaik debatē Latvijā. No toreizējām 800 pašvaldībām, neskatoties uz teritoriālo sadrumstalotību (salas, fjordi), pašlaik strādā tikai 400.
Norvēģijas bagātība slēpjas naftas un gāzes ieguvē Ziemeļjūrā. Svarīgas nozares ir mežizstrāde, zveja un kuģubūve. Par valsts bagātību liecina gan ēku, gan ceļu būvniecība. Var redzēt, ka milzu līdzekļi tiek ieguldīti ceļu, tiltu un tuneļu būvē.
Salīdzinoši lēta Norvēģijā ir elektroenerģija, tāpēc tā tiek izmantota ēku apsildīšanai.
Būtu grēks nepieminēt Norvēģijas dabu, taču tās apburošais skaistums diemžēl nav vārdos izsakāms. Ir tik neparasti, braucot pa Lielo troļļu ceļu, pašā vasaras vidū nonākt spilgti zilā ledājā, miljonu putnu tirgū Rundes salā, tad atgriezties pie vareniem ūdenskritumiem, straujām kalnu upēm, ziliem un rāmiem ezeriem, kuros atspīd sniegotās virsotnes, divus kilometrus augstām klintīm, kas nelīdzinās nevienām no agrāk citos kalnos redzētajām. Un kur tad vēl braucieni ar prāmi pa fjordiem, kur eksotiskais zivju tirgus un dēļiem klātās ieliņas, un pagalmi Bergenā, kur mazliet blēdīgi smaidošie troļli pie veikalu durvīm…
Izrādās, Norvēģija nemaz nav tik tāla zeme, kā argāk šķita. Nedēļas laikā mēs tur divreiz satikām tautiešus vispirms jaunu pārīti, tad Lauksaimniecības universitātes pasniedzēju grupu.
