DĀVANAS Jā, es nelepojos: pļavu un zvaigznes Dievs radīja tieši man.
DĀVANAS
Jā, es nelepojos:
pļavu un zvaigznes
Dievs radīja tieši man.
Kurš tad cits
vēl domā
par pļavu un zvaigznēm?
Bet es neņemšu līdzi
atvadīdamās
savu pasauli
pļavu un zvaigznes;
lai paliek; jums dāvināšu!
Jo dāvanas apskata nopietnāk:
diezin, vai pašai nederēja,
diezin, kur lai izmantoju,
diezin, kam lai es
atdāvinu?…
***
Vēl pāris gadiņu,
spīdīgā diedziņā pakārtai,
šūpoties, padzīvot.
Pacieties, mezgliņ, maigais;
Man vēl šis tas ir kārtojams
vairāk kā sadzīviskais.
***
Ak, Odisej, es tevi
nepazinu:
ar augoņiem tu aplipis
un izkāmējis.
Vai es varu raudāt
nē, smejos.
…Kāds es tev biju templis
ar zirnekļu tīkliem stūros!
Iebraucot ostā, jau redzams
kā mājas, kā piepildījums,
Neslīksti manos mūros!
Nost ar šo nešķīsto
baltumu
es gribu būt tavs suns.
***
Tu raudi. Kā vienmēr
bez iemesla.
Jo iemeslu nemaz nav.
Plika jo plika patiesība
stāv.
Šķiroja žīds vai vācietis,
Šķiroja nemīl vai mīl.
Dievs sarkanām rokām kā
miesnieks
Šķiro netīrs vai tīrs.
Dievs sarkanām rokām… Un krustā.
Un Dievs bija līdzīgs man…
Par ko tu vairs raudi,
klusāk!
