Ciema centrā skraidīja, pēc uzvedības spriežot, kāds galīgi apjucis vācu aitu suns. Visur priekšā aizvērti vārti un mājās dzīvojošo lamas, pat sitieni.
Ciema centrā skraidīja, pēc uzvedības spriežot, kāds galīgi apjucis vācu aitu suns. Visur priekšā aizvērti vārti un mājās dzīvojošo lamas, pat sitieni. Suņa spēki šķita esam galā, līdz viņš nejauši uzdūrās ceļam, kas nebija nožogots ar vārtiem un veda uz kādām lauku mājām. Tomēr arī tur viņu negaidīja kā ciemiņu. Saimnieki bija apjukuši, jo nezināja, ko darīt ar jau acīmredzot vecuma dēļ kādās citās mājās nevajadzīgo dzīvnieku, kas nekur tālāk vairs nevēlējās doties. Nācās vien saukt vietējo veterinārārstu un lūgt palīdzību, jo visi savi aprūpējamie viņam būtu jāpazīst. Arī viņš apstiprināja saimnieku aizdomas, ka suns nav vietējais, no vecuma jau daļēji zaudējis redzi un dzirdi. Turklāt tā nebija pirmā reize, kad no garāmbraucošas automašīnas šajā ciemā tiek palaisti jeb, vienkāršāk sakot, izmesti kādam nevajadzīgi dzīvnieki. Ja dzīvnieks ir pietiekami jauns, viņam ir cerības atrast jaunus saimniekus un mitekli. Tomēr vecuma dēļ minētajam “vilciņam” tāda laime nebija gaidāma. Nedz saimniekiem vajadzīgs cits suns, nedz laika noņemties ar vecu un noteikti arī slimu pieklīdeni. Spriedums bija īss un nežēlīgs – nošaut vai aizmidzināt. Saimnieki sazvanīja vietējo mednieku, un tas ar vienu šāvienu suni aizraidīja, kā mēdz skaisti teikt, “uz labākiem medību laukiem”. Saimnieki tik vien izrādīja nabagam godu, kā uz necilās kapu kopiņas uzliekot zīmi, ka tur guļ suns, kas kādu mīlējis un bijis tam uzticīgs. Neuzticīgs un nežēlīgs izrādījās viņa īstais saimnieks, kuram vecais draugs bija kļuvis lieks un apgrūtinošs, kuram varbūt nepietika naudiņas, lai atvadītos no tā ar pienācīgu godu.
Lai piedod “Ziņu” lasītāji par komentāram, iespējams, pārāk sadzīvisku stāstu, tomēr minētais atgadījums ir gana izplatīts un kļuvis pat par tradicionālu veidu, kā atbrīvoties no uzticīgajiem draugiem. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka ir pēdējais brīdis veikt pasākumus, lai šādi gadījumi kļūtu par ārkārtēju izņēmumu, nevis sistēmu. Zemkopības ministrijā ir sagatavots Ministru kabineta noteikumu projekts par suņu un kaķu reģistrācijas un identifikācijas kārtību. Minētais normatīvais akts izstrādāts, lai sakārtotu mājas dzīvnieku identifikāciju un reģistrāciju, tādējādi nosakot arī viņu saimnieku juridisko atbildību par saviem mīluļiem.
Dokuments paredz gan noteiktu kārtību, kādā veicama identifikācijas numura izvietošana uz dzīvnieka, dzīvnieka datu iekļaušana datu bāzē, gan arī kārtību, kādā dzīvniekam tiek piešķirts identifikācijas un reģistrācijas numurs, mājas dzīvnieka pase un vakcinācijas apliecība. Paredzēts, ka šos noteikumus pēc to apstiprināšanas vajadzēs ievērot visiem suņu un kaķu īpašniekiem. Nav gan īstas ticības un cerības, ka pēc to pieņemšanas izmesto un pamesto bijušo mājas draugu liktenis kļūs daudz labāks. Tomēr tas rosina cerības, ka vismaz kaut kas izkustēsies no vietas, jo sākumā pieminēto gadījumu skaits ir milzīgs.
Protams, var tikai laba vēlējuma izteiksmē cerēt, ka visi saimnieki pēc noteikumu pieņemšanas savus mīluļus iezīmēs ar tetovētiem identifikācijas numuriem vai pat elektronisku mikročipu. Var vien arī cerēt, ka pārredzamā nākotnē tiks izstrādāta vienota valsts datu bāze ar šiem reģistrētajiem dzīvniekiem. Zinot, kādas grūtības ir izveidot vienotu un precīzu mājdzīvnieku saimnieku reģistru, atliek vien zīlēt, kad tāds varētu tapt viņu mīluļiem. Tomēr tas ir apveicami, jo ledus sāktu kustēties. Nedrīkstētu būt, ka nedz sētnieki, nedz māju vecākie, nedz Municipālā un Valsts policija arī pēc noteikumu pieņemšanas par mājdzīvniekiem sāktu interesēties tikai tad, kad kāds ir sakosts vai tiek rīkota to ķeršanas akcija.
