Brīvības atņemšanu uz trīsarpus gadiem Zemgales tiesa piespriedusi 23 gadus vecajam agrāk sodītajam jelgavniekam Artūram Verjovkinam, kurš no 25. maija līdz 17. jūlijam izdarīja desmit zādzības. Šie noziegumi pastrādāti skolā, daudzdzīvokļu nama kāpņu telpā, ģimenes ārsta privātpraksē, bibliotēkā, divu uzņēmumu birojos, muzejā, privātmājā, kā arī automašīnas salonā. Cietušajiem nodarītā kopējā skāde ir 1993 eiro. Kaut arī notiesātais tiesā atzina savu vainu, viņš ir pieprasījis pilnu tiesas spriedumu, kas tiks izdots 15. novembrī. Pēc tam 20 dienu laikā Zemgales tiesas spriedums var tikt pārsūdzēts.
Skaļāko no zādzībām A.Verjovkins pastrādāja 16. jūnijā Spīdolas Valsts ģimnāzijā, kur notika pamatskolas izlaidums. Toreiz viņš, sarga nepamanīts, kopā ar svētku viesiem iekļuva ģimnāzijas telpās un tālāk ielavījās kabinetā, kur uz īsu brīdi bija nolikta klases ekskursijai savāktā nauda – ap 700 eiro. Videonovērošanas kameras, kā arī izlaiduma dalībnieki bija pamanījuši nepazīstamo jauno vīrieti, kas skolā uzturējās apmēram desmit minūtes, taču nevienam neienāca prātā, ka tas varētu būt zaglis. “Tas viņam sejā nav rakstīts. Atvērts, mīlīgs, runā glītiem teikumiem,” notiesāto raksturo kādas iestādes vadītāja, kur A.Verjovkins nozaga skaņas pastiprinātāju 200 eiro vērtībā.
Par to, ka zaudēto mantu varētu atgūt, cietušajiem cerību nav. Par spīti saviem jaunajiem gadiem, tiesājamais jau ir vairākkārt sodu izcietis cietumā un līdz šim nav spējis pelnīt ar godīgu darbu.
Lai nekļūtu par zādzības upuri, prokurore Monta Mozerta atgādina par piesardzības pasākumiem: “Ja nav zināms, ka persona gatavojas izdarīt noziegumu, to novērst nav iespējams. Tomēr, lai retāk kļūtu par upuri zaglim, kurš darbojas pēc nejaušības principa, ir jāievēro vairāki vienkāršākie piesardzības noteikumi. Piemēram, mājoklim jāaizslēdz ārdurvis, gan uzturoties tajā, gan izejot ārā.” Prokurore piebilst, ka nedrīkst atstāt vaļā logus, ja neviena nav mājās. Ja mājoklis aprīkots ar signalizāciju, to vajag ieslēgt arī tad, ja liekas, ka tūlīt būšu atpakaļ.
Domājot par tiesātā jaunieša tālāko likteni, M.Mozerta spriež, ka atliek cerēt uz resocializāciju, ko valsts īsteno brīvības atņemšanas iestādēs. Šīs procesa gaitā tiek izvērtēti notiesātā riski un vajadzības, tādējādi tiek izveidots individuāls resocializācijas plāns.
