No 1951. gada pavasara, kad beidzu Jaunsvirlaukas septiņgadīgo pamatskolu, aizgājuši daudzi gadi.
No 1951. gada pavasara, kad beidzu Jaunsvirlaukas septiņgadīgo pamatskolu, aizgājuši daudzi gadi. Toreiz mūs, astoņus absolventus, dzīvē izvadīja klases audzinātājs skolotājs Vladislavs Stafeckis. Daudz labu padomu un laba vēlējumu dzirdējām no saviem skolotājiem. Ārā bija pavasaris, bijām nenopietni, un mūsu galvās svilpoja vējš. To apzināmies tikai tagad. Bet toreiz savus skolotājus pa īstam nepazinām. Sevišķi to var sacīt par mūsu klases audzinātāju.
Tikai tagad, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, dabūju zināt, ka viņš ir piedalījies Otrajā pasaules karā latviešu leģiona rindās. Tāpēc jo interesanta izvērtās saruna ar viņu par šo laiku viņa dzīvē. Arī V.Stafecki toreiz mobilizēja un viņa piekrišanu neprasīja. Nepaklausība tai laikā varēja maksāt dzīvību.
Toreiz biju 2. klases skolnieks un esmu tālaika notikumu aculiecinieks. Dzīvojām Tērvetes un Pavasara ielas stūra mājā. Pāri ielai bija gara divstāvu koka ēka, kur atradās kazarmas. Tur bija ierīkots leģionāru iesaukšanas punkts. Redzēju, kā šeit ieradās latviešu zēni privātās drēbēs, kā viņus ietērpa armijas formās, kā apmācīja. Man labāk patika bijušās Latvijas armijas forma un sevišķi «saulīte» pie cepures.
Pēc pāris nedēļu apmācībām leģionāri izgāja ielās ar skanīgām leģionāru dziesmām. Mēs, puišeļi, viņus pavadījām un dziedājām līdzi.
Par leģionāru kaujām austrumu frontē pašlaik var lasīt daudz ko. Daudz jauna uzzināju sarunā ar savu skolotāju. Kad fronte tika pārrauta un vācieši atkāpās, bieži segt atejošās armijas daļas sūtīja latviešu zēnus leģionārus ar sliktu bruņojumu un trūkstot munīcijai. Lai izkļūtu no situācijas, ieročus un munīciju atņēma bēgošajiem vāciešiem.
Milzīgs dzīvā spēka un tehnikas pārsvars bija Sarkanajai armijai. Ar kaujām vajadzēja atkāpties uz Kurzemi. Par kaujām pie Džūkstes, Lestenes un citur varat izlasīt grāmatā «Kurzemes cietoksnis». Pēc kapitulācijas leģionāriem sākās sāpju ceļi gūstekņu nometnēs. Klases audzinātājs tika aizsūtīts uz Galējiem Austrumiem. Reiz pat sadzīti kādā kuģī, kuru bijis paredzēts nogremdēt. Tikai, pateicoties kādai starptautiskai inspekcijai, kuģis, izbraucis līkumu pa Kluso okeānu, bijis spiests atgriezties un latviešu zēniem bijis lemts izkāpt krastā.
Domāju, mūsu mākslinieki šiem cilvēkiem ir parādā atainot kara laika notikumus. Gribētos redzēt tos kinofilmā. Pašlaik pat visjaunākajam kara dalībniekam ir vairāk nekā 70 gadu, un viņi varētu šai ziņā palīdzēt.
Lai Tev, skolotāj, laba veselība, panākumi jaunās paaudzes patriotiskajā audzināšanā.
