«Esmu padomju laika produkts. Tolaik latviskā pašapziņa tika grauta dažādos veidos. Esmu pārliecināta, ka mūsdienu jaunatnē pašapziņas ir vairāk, jaunieši gatavi cīnīties par savu valsti, viņiem nav vienalga,» pagājušās nedēļas beigās, uzrunājot Kalnciema pagasta vidusskolas skolēnus, teica Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Viņa jauniešus aicināja palikt Latvijā, jo tā ir vienīgā valsts, kur var runāt latviski.Ciematā, kura veikalā skan krievu radio, atklātajā patriotisma stundā augstā amatpersona vairākkārt nosodīja padomju laiku un aicināja domāt par latvisku Latviju. Lozungi balsot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu pēdējos mēnešos līdz ar referenduma tuvošanos no politiķiem izskan arvien biežāk. Lai arī eksperti prognozē, ka šis referendums būs viens no apmeklētākajiem, politiķi turpina paplašināt plaisu starp tautībām, «mazgājot netīro veļu» un draudot ar okupācijas atkārtošanos.Par īpaši svarīgu šo referendumu sauc arī Jelgavas un vairāku citu Latvijas novadu pašvaldības, 18. februārī solot nodrošināt vēlētājiem transportu līdz vēlēšanu iecirkņiem. Jājautā – vai referendums par Saeimas atlaišanu vasarā vai citas tautas nobalsošanas nebija valstiski svarīgs notikums? Vai vietējie politiķi iepriekš izdarījuši visu, lai šāds balsojums vispār nebūtu nepieciešams? Kāpēc dažos ciematos novadā lielākā daļa iedzīvotāju joprojām runā tikai krieviski un nejūtas šai valstij un novadam vajadzīgi?Lai arī ikdienā sarunās ar etniskajiem krieviem bieži aizstāvu valstsvīru lēmumus un to, ka vienīgajai valsts valodai jābūt latviešu, pēc politiķu uzrunām sāku saprast arī tos, kas referenduma dienā grasās atķeksēt «par». Kāpēc? Principiāli – ja jau valsts negrib redzēt reālas iedzīvotāju problēmas, kāpēc lai iedzīvotājiem, kas maksā nodokļus un uztur valdību, būtu jādomā par kāda patriotiskajām jūtām.
