Miniatūra Viņa uzplauka vēlā rudens dienā pirms astoņdesmit gadiem 18. novembrī, Baumaņu Kārļa tautas lūgsnai skanot.
Miniatūra
Viņa uzplauka vēlā rudens dienā pirms astoņdesmit gadiem 18. novembrī, Baumaņu Kārļa tautas lūgsnai skanot.
Tumšsarkanajai rozei ar balto svītriņu vidū sapulcējušies tautas pārstāvji deva Latvijas vārdu. Svētās puķes krāsas nevienam latvietim tai laikā nebija jāatmin. To zināja katrs. Neskaitāmajās cīņās dēlu un meitu izlietās asinis visu Latvijas zemi bija sārtu iekrāsojušas. Bet baltā svītriņa tautas nemirstīgo dvēseli simbolā izteica.
Novembra rozes krāsas valsts ģerbonī un karogā zaigoja, svētku dienās pilsētu namus un lauku sētas greznoja. Sarkanbaltsarkanā roze nesa svētību latvju ģimenēm, viņu meitām un dēliem…
Bet tad atnāca baigā vasara. Sarkana migla nolaidās pār Latvijas novadiem. Novembra rozi mala nāves mašīnu kāpurķēdes, bradāja iebrucēju zābaki. Piecus gadu desmitus tauta nedrīkstēja brīvības ziedu pieminēt, kur nu vēl savu dzīves vietu greznot.
Taču novembra roze nebija iznīcināta. Patrioti viņu savās sirdīs paslēpa. Pa kara, izsūtījuma un verdzības ceļu iedami, vienmēr nesa sev līdzi. Ticēja tās atkaluzplaukšanas brīnumam.
Dievs šo brīnumu piepildīja. Atkal šai gadsimtā atvērās sārtais brīvības zieds ar baltu svītriņu vidū tautas dvēseli balto.
Vai mēs būsim spējīgi šo ziedu neskartu nosargāt un nākamajām paaudzēm tālāknešanai pasniegt?
Nezinu. Taču tas ir jādara. Šis ir mūsu paaudzes svētākais pienākums. Jāsaprot nežēlīgā patiesība atkal zaudējusi brīvības ziedu, latviešu tauta pazaudēs sevi. Trešoreiz Novembra roze neuzplauks.
