Novembrī netrūkst svinamu dienu, kurām tiešs sakars ar valstiskuma izveidošanu un nostiprināšanu. Nav trūcis, arī veroties netālā pagātnē. Piemēram, man pazīstamā pārdesmit gadu vecā pagātnē.
Novembrī netrūkst svinamu dienu, kurām tiešs sakars ar valstiskuma izveidošanu un nostiprināšanu. Nav trūcis, arī veroties netālā pagātnē. Piemēram, man pazīstamā pārdesmit gadu vecā pagātnē. Tā tomēr nešķiet kā vakardiena. Viss bija pārāk atšķirīgs. Novembris bija sarkans, gadadienai bija Oktobra vārds, un salūtus šāva vienpadsmit vakaru agrāk. Cilvēki valkāja pelēkas drēbes, aiz kurām varēja slēpties jebkāda pārliecība, tomēr man nešķita, ka vairums viņu būtu ar mieru vai pat vēlētos novembrī iekritušās brīvdienas ar uguņošanu un stīvām demonstrācijām nedēvēt par Oktobra svētkiem gan tāpēc, ka likās jocīgi un mulsinoši vienu mēnesi saukt cita vārdā, gan arī tādēļ, ka, galu galā, man tie nemaz nešķita kā svētki. Par spīti visam, nespēju atvairīt izjūtu – viņiem arī.
Pagāja daži gadi. Salūtu vietā sprakšķēja ugunskuri un šāvieni Rīgas centra ielās un citur. Pazuda maldinošo nosaukumu radītais neziņas stīvums (kā toreiz likās – uz neatgriešanos). Bija skaidrs, kas ir kas, un viss notika pa īstam: neesošus svētkus vairs nesauca par svētkiem, Fronte bija fronte ar visu, kas tai piederas – priekšējām pozīcijām, klusumu pirms vētras un dalībnieku pārliecību par savu lietu, ne jaunizdomātu, bet, pēc pašu vārdiem, atjaunojamu.
Pie varas nākušie, kā toreiz visdrīzāk teiktu, neprofesionālie politiķi vēl lielākā mērā nekā viņu vadītā sabiedrība atgādināja uz lielo pārmaiņu un jauno iespēju sliekšņa mīņājošos tīņus, kas, piepeši izsprukuši no pārlieku stingru vecāku gūsta, nezina, ko iesākt ar dzīvi un jauniegūto brīvību, bet neziņā nav vainojami. Pamazām viņi sāka aizmirst vienojošo par, kas tos visus kopā un uzreiz iecēlis varas saulītē, un, cits citu vērojot, lūkoja apsvērt, kas pārmaiņas pēc viņiem varētu būt vienam pret otru. No viņiem mācījās tauta, ko jaunās realitātes sadzīves likstas un traģēdijas ne tikai dzēlīgumā padarīja spējīgāku par saviem skolotājiem, pēdējiem veltot tautaskalpu kurlumā tik rutinētas nievas, ka vienlīdz žultaini tās spēja skanēt, gan izgāžot bezspēcīgas dusmas pār neatgriezeniski jau notikušo, gan cenšoties aizkavēt, iespējams, tikai kritizētāja prātā mītošus tumšus plānus un sazvērestības.
Neizrādīt neapmierinātību nav viegli, aizliegt būt nemierā nav iespējams vispār. Pretošanās mēģinājumam noder viss traucējošais, pārstāvēt un aizstāvēt var tikai to, ko pazīst.
