It kā vienkārši, vai ne? Tā domāju arī es. Līdz sapratu, cik lielas pūles jāpieliek, lai to realizētu dzīvē.
It kā vienkārši, vai ne? Tā domāju arī es. Līdz sapratu, cik lielas pūles jāpieliek, lai to realizētu dzīvē.
Ieklausījos šņarkstoņā, akmenim saskaroties ar ideāli gludo ledus virsmu, komandas biedra skaļajos sirdspukstos, ar aizturētu elpu vērojot objekta kustību uz noteiktu mērķi, īpašo skaņu, saskaroties diviem akmeņiem. Es redzēju viņa acīs iededzamies azarta liesmas – jūs taču zināt to izjūtu, kas rodas, kad paveikts kas nozīmīgs? Akmens ieslīdēja precīzi centrā, pa ceļam aizskarot pretinieka akmeni. Redzēju smaidu mūsējo sejās. Komandas biedrs pagriezās pret mani un mazliet prieka aizlauztā balsī nočukstēja: “Izdevās.” Tas ilga pāris sekunžu, bet mans prāts to bija pārvērtis palēninātā filmā – tieši tāpēc to atceros tik spilgti. Kopā izcīnīta uzvara, plecu pie pleca. Es redzēju viņa acīs – dzīvē viņš izcīnīs vēl daudz uzvaru. Ne tikai kērlingā. Nodomāju – cik daudz man apkārt vēl ir šādu cilvēku?
Cilvēku var iepazīt cīņā – patiesi vārdi. Neviens nav eņģelis, bet patiesībā jau nevienam arī tādam nevajag būt. Arī es tāds neesmu un necenšos būt. Vienkārši par saviem saucu tādus cilvēkus, kurus raksturo cilvēcība. Tieši cīņas arēnā.
Jānis Laizāns, bijušais klases, komandas biedrs, Jelgavas Kērlinga kluba izpilddirektors, partijas “Jaunais laiks” Jelgavas Domes deputāta kandidāts – šie vārdi man izsaka tikpat daudz, cik kādam varbūt neko. Bet 12. marta izvēle būs mans cieņas apliecinājums viņam. Ja es varu ko mainīt domās, tad lai viņš to izdara ar darbiem. Jo toreiz es to redzēju viņa acīs.
