Pēterim Cibrijam šogad paliks tikai 20 gadu. Viņam ir trīs klašu izglītība, nav nekādas specialitātes, toties ir jau trīs sodāmības.
Pēterim Cibrijam šogad paliks tikai 20 gadu. Viņam ir trīs klašu izglītība, nav nekādas specialitātes, toties ir jau trīs sodāmības. Pirmo reizi tiesas priekšā viņš stāvēja 1997. gada 25. martā, kad Tukuma rajona tiesa par zādzību viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz vienu gadu, sodu izciešot nosacīti. Šā soda pārbaudes laiks (viens gads) vēl nebija pusē, kad tika izdarīta jauna zādzība, un par šo noziegumu Tukuma rajona tiesas spriedums stājās spēkā pērnā gada 13. novembrī. Tas noteica brīvības atņemšanu uz trim gadiem. Starp abām zādzībām tika izdarīts vēl viens krimināli sodāms likumpārkāpums, kuru klasificē kā laupīšanu, un tā iztiesāšana ir jau apgabaltiesas ziņā. «Progresējušais» noziedznieks Pēteris Cibrijs Zemgales apgaltiesas priekšā stājās 1998. gada 23. februārī.
Noziedzīgās darbības, par kurām vajadzēja atbildēt apsūdzētajam, risinājās pērnā gada 21. augustā Tukuma rajona Jaunsātu pagasta «Žuburos». Piecu bērnu māmiņa Daiga I., pie kuras uz laiku bija apmeties Pēteris, šeit dzīvoja kopā ar māti un vecomāti. Nevienam no ģimenes locekļiem nekādu ienākumu, izņemot vecāsmātes pensiju un bērnu pabalstus, nebija. Izdzīvot palīdzēja lauku saimniecība. Pēterim šāda situācija nebija sveša, jo viņš nāca no astoņu bērnu ģimenes, kurā par to audzināšanu neviens nerūpējās. Labas uzvedības manieres nebija apgūtas, arī dažus gadus mācoties palīgskolā. Tad nu Pēteris arī dzīvoja un iztika, kā mācēja. Kaut ko nočiepa, kaut ko iedeva draugi. Pastāvīga un nemainīga palika tikai viena tieksme – pēc sīvā glāzītes.
Kad un kādā sakarībā Pēteris «sameta kauliņus» kopā ar Daigu, krimināllietas materiāli neatspoguļo, taču lietas būtību tas nemaina. Sākumā droši vien bija labi abiem. Šad tad Pēteris neatteicās palīdzēt arī saimniecības darbos. Tieši šī izpalīdzēšana Pēterim radīja domu, ka tāda «labdarība» vienreiz ir jāizbeidz.
Dūšu uztaisīt todien palīdzēja kārtīga alkohola deva, un, vakarpusē pārradies mājās, Daigas I. klātdzīvotājs kategoriski pieprasīja, lai nekavējoties viņam tiktu samaksāts 250 latu. Tā kā ģimenē tāda naudas summa nevarēja pat sapņos rādīties, par šādas prasības apmierināšanu nevarēja būt ne runas. Taču prasītājs neatlaidās un paziņoja, ka pretējā gadījumā viņš visus bērnus tūdaļ pat padarīs par līķīšiem. Un, lai Daiga saprastu, ka nekādi joki te nebūs, Pēteris vispirms sāka apstrādāt viņu. Iesitis vairākas reizes ar dūri pa seju un nogāzis viņu zemē, darbā laida arī kājas, neatlaidīgi pieprasot naudu. Vispašaizliedzīgākā, izrādījās, bija vecmamma. Vairāk nekā 80 gadu vecā Irma F. Kamēr viņa pūlējās satrakoto puisieti nomierināt, Daiga paspēja no istabas aizbēgt. Tas Pēteri saniknoja vēl vairāk un, paķēris savu nazi (ekspertīze to vēlāk atzina par auksto ieroci), viņš metās uzbrukumā sirmgalvei. Paldies Dievam, noziedzniekam neienāca prātā tuteni izmantot kā duramo līdzekli, bet, turot to rokā, viņš sāka ar spalu sist pa vecā cilvēka galvu. Dabūjis gar zemi nevarīgo večiņu, laupītājs noplēsa viņai priekšauta kabatu ar maciņu un pieciem latiem tajā. Bet niecīgais guvums nebija Pētera galamērķis, un viņš devās meklēt Daigu. Nekur tālu viņa aizmukusi nebija, Pēteris viņu atrada noslēpušos aiz kūts. Tur vardarbība atjaunojās ar jaunu sparu, joprojām «uzturot prasību» par 250 latiem. Nodarījumu tiesu medicīnas ekspertīze atzina par vidēji smagiem miesas bojājumiem ar reāliem draudiem cietušās dzīvībai (viņai tika konstatēti smagi sasitumi un ribu lūzumi).
No pēdējā vārda tiesas prāvā Pēteris Cibrijs atteicās, spriedumu (kopā ar iepriekšējiem brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem ) noklausījās mierīgi un atzina, ka izprotot tā jēgu. Jebkura soda galamērķis nav vainīgā pazemošana vai fiziska aizskaršana, bet viņa labošana. Vai Pēteri Cibriju, kuru nespēja audzināt vide un apstākļi brīvībā, pāraudzinās nebrīve, rādīs turpmākie notikumi. Seši gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai mainītos apstākļi abās pusēs cietuma žogam.
