Kad mākslas studija «Mansards» un Jelgavas Zinātniskā bibliotēka aicināja uz brīvdabas mākslas grāmatas atvēršanas svētkiem svētdienas pusdienlaikā pie bibliotēkas ēkas, diezin vai daudzi (izņemot pašus autorus un organizētājus) iedomājās, kas tas īsti būs. Izņemot faktu, ka noteikti būs interesanti.
Par to šaubu nebija, jo līdz šim mākslas studija «Mansards» un tās vadītāji Raitis Junkers un Kristīna Landaua-Junkere pratuši pārsteigt ar spilgtiem pasākumiem, kādi, piemēram, ir nu jau divus gadus ik pa laikam rīkotās Vasaras mākslas galerijas Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas iekšpagalmā un studijas telpās Akadēmijas ielā 28. Tie bija vienreizēji notikumi pilsētas mākslas dzīvē vārda vistiešākajā nozīmē, jo, darbiem atrodoties brīvā dabā, pagalma izstāžu mūžs atkarībā no laika apstākļiem parasti nebija garāks par dažām stundām.
Atklāti sakot, arī šoreiz «Ziņas» bija noskaņotas ieraudzīt ko līdzīgu jau minētajām galerijām. Taču ieraudzīja ko citu. Šoreiz ne tik vienreizēju (ilgmūžības ziņā), bet savdabīgu gan. Parasti diezgan padrūmajā ejā starp Zinātnisko bibliotēku un dzīvojamo māju Akadēmijas ielā 28 (ko varētu dēvēt arī par īsāko ieliņu pilsētā) sienas bija pazaudējušas ierasto neomulību, tās rotāja krāsaina un raiba bilžu (lai neapvainojas studijas «Mansards» 7–15 gadus vecie mākslinieki – kas var būt labāks par labu bildi?) grāmata.
«Visgrūtākā šoreiz bija atlase – vēl pēdējā brīdī no 150 labākajiem darbiem nācās izvēlēties 30 vislabākos, vairāk neatļāva ejas (varbūt tomēr ieliņas?) garums,» galveno problēmu atklāja R.Junkers. Toties atrisināta kāda cita problēma – brīvdabas mākslas grāmata uz ieliņas sienām nav nekāda viendienīte. R.Junkers apgalvo, ka darbi būs redzami arī rīt, parīt un vēl ilgāk (ja neiejauksies mākslas zvērināti nīdēji ar huligāniskām tieksmēm). Ilglaicības tehnoloģija gan to pašu apsvērumu dēļ netika izpausta, bet, kas to lai zina, – varbūt māksla izturēs ilgāk par ne pārāk jaunajām sienām. ◆
