Sākumam banāla atziņa: feini dzīvot laukos! Svaigs gaiss, īpaši netraucē kaimiņi, un, ja nebrauc ar savu automašīnu, ātri vien var iepazīties ar gandrīz visiem pagasta iedzīvotājiem, ikdienā uz darbu dodoties vienā autobusā.
Sākumam banāla atziņa: feini dzīvot laukos! Svaigs gaiss, īpaši netraucē kaimiņi, un, ja nebrauc ar savu automašīnu, ātri vien var iepazīties ar gandrīz visiem pagasta iedzīvotājiem, ikdienā uz darbu dodoties vienā autobusā. Sākumā viegls galvas mājiens, bet jau pēc pāris nedēļām vari kā līdzīgs ar līdzīgu piedalīties sarunās. Tad trūkties dabū gan pagastvecis, gan valdība, bet beigās kopīgi var pasūksties par nebeidzamām lietavām.
Vakar no rīta autobusa pieturā sastapu sen neredzētu vīru, ar kuru bija ierasts sarunās īsināt laiku. Māris, vīrs ap piecdesmit gadiem, sēdēja ar rokām aptvēris spieķi. Uz manu jautājumu, kas noticis, kāpēc tik sen nav redzēts, izstāstīja savu bēdu stāstu. Izrādās, no vietas izkustējušies pāris mugurkaula skriemeļu. Sākumā šķitis, ka tāds nerva iekaisums vien ir, tomēr pēc nopietnākas izmeklēšanas dakteri secinājuši – bez operācijas neiztikt. Tā nu gaidot savu rindu, lai Rīgā “stradiņos” janvāra vidū gultos uz operāciju galda. Tikmēr ne vairs palīgs mājas darbos, kas, laukos dzīvojot, ir nepieciešams ik dienas, ne arī var doties uz darbu. Kāda ir slimības nauda, domājams, nebūs jāskaidro. Var uz slimnīcu doties kaut tūlīt. Tikai tev, vienkāršam cilvēkam, kaut kur jāsameklē teju tūkstotis latu, ko atdot dakteriem par privātā kārtā veiktu operāciju. Sarunā Māra balsī jautās nopietnas bažas, vai viņa rinda uz tik nepieciešamo operāciju pienāks norunātajā laikā. Vakar protesta akciju esot sākuši reanimatologi, bez kuriem nevar iztikt neviena operācija.
Tālāk – priekšlikums visiem, kas sevi uzskata par politiķi un valstsvīru, kā arī visiem “simts gudrajiem”, kas vakar Jēkaba ielas namā līdz balsu aizsmakumam lēma, ko darīt ar traģisko situāciju veselības aprūpē. Aizbrauciet līdz kāda rajona centram, iekāpiet necila izskata autobusā, kas pāris reižu dienā aizved līdz tuvējam pagastam. Vien pacentieties nomaskēties tā, lai jūs nepazīst. Brauciena laikā paklausieties, ko runā pasažieri. Izkāpuši no autobusa, aizejiet līdz pagastmājai un parunājiet ar pagastveci. Par to, kādas ir viņa problēmas, arī par to, ko viņš domā par jūsu centīgo rosīšanos tālajā Rīgā. Nenāktu par ļaunu, ja sastaptu jau minēto Māri. Jūs varētu uzklausīt viņa stāstu un bažas par to, vai varēs atveseļoties. Galvenais, neapvainojieties, ka kāds jūs pasūtīs “trīs mājas tālāk”. Patiesību sakot, neko vairāk nemaz neesat pelnījuši. Vairāk nekā desmit gadu laikā veselības aprūpi jūs, politiķi, esat noreformējuši “līdz kliņķim”. Vai kāds no jums normālā valodā var paskaidrot, ko nozīmē pēdējā laikā tik bieži piesauktais “māsterplāns”? Izņemot to, ka tā būs panaceja un glābiņš hroniski sirgstošajai medicīnas jomai, ne no premjera, ne viņa valdības ministriem nekas nav dzirdēts.
Vakar jūs, politiķi, Saeimā lēmāt par finansējuma palielināšanu veselības aprūpei. Tika skatīts lēmumprojekts par veselības aprūpes budžeta palielināšanu par piecpadsmit procentiem 2005. gadā. Tikai jāšaubās, vai no jūsu sēdēšanas un lemšanas kāds labums tiks Mārim. Ja neesat spējuši neko atrisināt līdz šim, kāds pamats domāt, ka spēsiet to paveikt pašreiz? Jums, kas gluži kā bērni smilšu kastē spēlējas ar valdību sastādīšanām un to gāšanām, dala ministru amatus vairāk un mazāk ietekmīgos (labāk būtu teikt – vairāk un mazāk ienesīgos), Māris un viņa problēmas šķitīs tik tālas un, galvenais, neinteresantas. Palīdzēt viņam un beidzot nopietni ķerties klāt veselības aprūpes sistēmas sakārtošanai ir tik nesaistoši un neienesīgi. Ne velti, sastādot tagad gāzto Induļa Emša valdību, tieši veselības ministra amats bija neiekārojamākais. Pavasarī ministru vajadzēja gluži vai iecelt amatā piespiedu kārtā. Tātad, politiķu dāmas un kungi, vai jums būs dūšas sēsties manis minētajā autobusā un noklausīties visu, ko par jums domā tajā braucošie?
