Pagājušās nedēļas otrdienā Bulduru Dārzkopības vidusskolā bija lauku sieviešu klubiņu salidojums un saimniekiem vajadzēja nest vēl krēslus no auditorijām, lai visām būtu kur apsēsties.
Pagājušās nedēļas otrdienā Bulduru Dārzkopības vidusskolā bija lauku sieviešu klubiņu salidojums un saimniekiem vajadzēja nest vēl krēslus no auditorijām, lai visām būtu kur apsēsties. Nebija atbraukušas tikai divu rajonu – Daugavpils un Krāslavas – kundzes un jaunkundzes.
– Tas nu ir noticis – mēs esam uzdrīkstējušās, – mazliet nobijusies, taču priecīga sacīja viena no pasākuma iniciatorēm Jolanta Knope, «Rudeņu» saimniece. – Saglaudušas vēju matos, saposušās un šurp atbraukušas esam tāpēc, ka mums nav vienalga, kas notiek ar mūsu bērniem, ar mūsu tēvu zemi, ar mūsu valsti. Mēs mīlam to visu – savu dzimteni.
Tas nudien bija iespaidīgi – redzēt vienuviet pustūkstoti izlēmīgu sieviešu, kas ir gatavas apvienot zināšanas, pieredzi, spēkus, lai darītu drošu un gaišu savu bērnu un savas zemes nākotni.
– Man gribas raudāt aiz prieka, – daudzu sieviešu tābrīža izjūtu vārdos izteica Lauksaimniecības universitātes docente Maiga Krūzmētra. – Vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs šurp nenācām konstatēt, cik laukos ir slikti, mēs nācām domāt un meklēt, kā situāciju mainīt. Nevis prasīt valdībai, lai dod, bet atrast, ko varam pašas. Laukos dzīvo 760 000 cilvēku un 52,2 procenti ir sievietes!
Maiga Krūzmētra norādīja trīs nozīmīgas sfēras, ko, viņasprāt, sievietes var iespaidot.
Pirmā – pašvaldības. Latvijā 40 procentu no pašvaldību deputātiem ir sievietes. (Skandināvi, kam ir tāds pats rezultāts, ar to ļoti lepojas.) Mums jāpanāk, lai arī nākamajās pašvaldībās apmēram puse būtu sievietes. Tas jau ir reāls spēks, kas var virzīt attīstību.
Otra – ekonomiskā sfēra. Sievietes pašas var atrast vietu, kur pielikt savu roku. Nav jāgaida, ka kāds varbūt piedāvās, pašai jāgādā sev nodarbošanās, piemēram, dažāda rakstura individuālais darbs.
Trešā – vietējo iniciatīvas grupu veidošana, bet pēc tam – sieviešu organizāciju tīkla izveide pāri visai Latvijai.
– Ir skaidrs, ka nebūs nākotnes, ja nav naudas, veselības, zināšanu, darba, – teica Maiga Krūzmētra. – Bet, lai no tā tiktu ārā, vajag naudu, un to gūst darbā. Darbam savukārt vajag zināšanu un veselības. Un to neviens klāt nenesīs, tas jāgādā pašām. Ir jāizraujas no apātijas, ir jāsāk rosīties, turklāt tas jādara ar pozitīvu attieksmi. Laukos jau ir laba pieredze.
Uz darbošanos lauku sievietes aicināja arī Hipotēku bankas valdes priekšsēdētājs Inesis Feiferis, stāstīdams par banku līdzdalību sieviešu uzņēmējdarbības veicināšanā. Viņa pārliecība – laukos ir jāiegulda nauda vēl un vēl. Lai, ieejot Eiropas Savienībā, mūsu lauku uzņēmumi būtu vismaz līdzīgi ar daudzus gadus subsidētajiem un attīstītajiem ES valstu uzņēmumiem. Lauksaimniecība ir jāattīsta, jo pārtiku vajadzēs vienmēr. Hipotēku bankas valdes priekšsēdētājs uzskata, ka valdībai jāņem vēl viens kredīts no Pasaules Bankas, jo laukos naudas nav.
Par lauku sieviešu sociālo aizsardzību runāja rēzekniete Sandra Virskule un uzsvēra nevalstisko organizāciju lomu.
– Ir taču vajadzīgs kāds, uz kura pleca paraudāt, – viņa teica, – un mums tāds ir dāmu klubiņš. Sanākam kopā, parunājamies, apspriežam problēmas, gudrojam, kā ar tām tikt galā. Un nudien paliek vieglāk ap sirdi. Mēs esam iesējušas mazu graudiņu, un tas dīgst!
Tālāk šo tēmu attīstīja Aina Poiša, ģimenes psihoterapeite, stāstīdama par ģimenes atbalsta kustību laukos. Latvijas Universitātes Psiholoģijas centra organizētā aptaujā tika izvaicāti 186 cilvēki. 63 procentiem no viņiem ir emocionāla rakstura problēmas ģimenē, 58 procentiem ir problēmas ar līdzcilvēkiem, 48 procentiem – ar dzīves apstākļiem, 40 procentiem – ar alkoholu. Un kur tad lai cilvēks liekas? Ir labi, ja šādā reizē atrod Ģimenes atbalsta centra organizētu problēmgrupiņu, kur māca arī sadzīvot pašam ar sevi, būt tādam, kāds esmu, bez pareizā maskas.
Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente Baiba Rivža aicināja lauku sievietes uz uzņēmējdarbību – drošināt tās, kuras vēl šaubās, un mudināt tās, kuras jau sākušas:
– Uzdrīksties, iegūsti informāciju, sadarbojies ar kaimiņu, mācies, stāsti par sevi, izmanto vietējās izejvielas!
Baiba Rivža stāstīja, ka uzņēmējdarbības veida izvēli 58 procentos gadījumu nosaka brīva tirgus vieta, 50 procentos – iepriekšēja pieredze, 46 procentos – zināšanas attiecīgajā jomā, vēl arī nozares attīstības prognoze. Gandrīz 60 procentu uzņēmēju laukos sniedz pakalpojumus, 38 procenti kaut ko ražo, tikai divi – uzņem tūristus un tāpat divi – nodarbojas ar tirdzniecību. Darbības sākšanai tiek piedāvāti mikrokredīti un dažādu fondu līdzekļi. Ir tikai jārīkojas, jāgrib kaut ko darīt, jāmācās no citu pieredzes.
Pieredzē par mikrokredīta izmantošanu un uzņēmuma izveidošanu stāstīja baušķeniece Māra Bite.
– Ja nevar, bet ļoti grib, tad var,– viņa apgalvoja.
Un pieredze rāda, ka viņai ir taisnība. No vienas mazas frizētavas pagastā ir izaudzis uzņēmums, kur iespējams safrizēties, saņemt manikīra, kosmetologa pakalpojumus un vēl jaunu drēbju kārtu uzšūt. Piecsimt latu mikrokredīts «staigājot» tālāk pie citām Īslīces pagasta sievietēm, kas atradušas savu nodarbošanos.
Sievietes runāja arī par valdības un Saeimas attieksmi, par korupciju, meliem, savtīgumu un negodīgumu, kas valda augšējos slāņos, un aicināja cita citu uz aktivitātēm, lai to nepieļautu.
– Likums mūsu aktivitātes neierobežo, – teica baušķeniece Eleonora Maisaka. – Ja mēs to simtu Saeimā nespēsim iespaidot, tad būs jādara kas stiprāks. Mums pašām jāpiedalās valsts pārvaldē!
Noklausījušās vīru ansambļa «Arājs» koncertu, sievietes šķīrās – varbūt līdz nākamajai reizei.
Dod Dievs, lai šī nebūtu bijusi tikai parunāšanās, kam sekos vien atmiņas par pārpildīto zāli, bet ne rīcība.
