Sešdesmitajos gados japāņu arhitekta Minoru Jamasaki ideja šķita neredzēti ambicioza.
Sešdesmitajos gados japāņu arhitekta Minoru Jamasaki ideja šķita neredzēti ambicioza. Tomēr 1966. gada 5. augustā Ņujorkā tika sākta tās realizācija, un pēc nepilniem septiņiem gadiem no Lejasmanhetenas debesīs slējās divi milzu torņi. 1973. gadā, kad abas varenās celtnes tika oficiāli atklātas, Pasaules Tirdzniecības centra (PTC) 110 stāvu augstajiem Dvīņu torņiem uz turpmākajiem 28 gadiem bija lemts kļūt par starptautiska mēroga ekonomisko artēriju un apbrīnas objektu. Pēdējos gados abos milzīgajos debesskrāpjos dienišķo maizīti pelnīja ap piecdesmit tūkstošiem cilvēku, bet ekskursantu skaits pārsniedza pat simts tūkstošu. Līdz kāds saulains atvasaras rīts izvērtās par murgu…
Asinskāru fanātiķu neģēlīgie pūliņi darīja savu, un 2001. gada 11. septembrī grandiozie vairāk nekā 400 metru augstie torņi visas pasaules acu priekšā pārvērtās par 1,8 miljonus tonnu smagu gruvešu kaudzi desmitstāvu mājas augstumā, bet placdarms, no kura ilgus gadus slējās varenās celtnes, ieguva “Ground Zero” (“Nulles vieta”) nosaukumu, vēlāk kļūstot par būvlaukumu memoriālam un jaunam biznesa ēku kompleksam.
Vai pasaule ir mainījusies?
Pēc teroristu uzbrukuma daudzgalvains pūlis līdz apnikumam sludināja, ka pēc 9/11 (ar šiem pāris skaitļiem īsumā tiek apzīmēta traģēdijas diena) pasaule ir mainījusies, teju ieviešot jaunu laika skaitīšanas sistēmu. Tikpat sparīgi tika apgalvots, ka mainījies neesot nekas, ja neskaita Manhetenas debesskrāpju ainavu.
Var droši teikt, ka tie, kas uzskata, ka izmaiņu nav, maldās. Teroristu uzbrukumi bija galvenais iemesls, kādēļ noteiktā pasaules daļā sākās plaša mēroga militārās akcijas. Tieši 9/11, lai arī mazliet par vēlu, visā pasaulē ļāva atklāt aviosatiksmes drošības sistēmas trūkumus, kas līdz tam bija palikuši nepamanīti vai šķituši nebūtiski. Pēc traģēdijas lidmašīnās pilotu kabīnes no saloniem tika atdalītas ar necauršaujamām starpsienām, bet drošības pārbaudes lidostās kļuva daudz pamatīgākas.
Kāda var būt runa par drošību gaisā, ja pilotu kabīne lidmašīnā ir ne vien cauršaujama, bet arī tās durvis ir samērā elementāri atlaužamas, kas savukārt atvieglo uzbrukumu pilotiem, pēc kā gaisa kuģis var kļūt par spēcīgu ieroci. Kāpēc tiek pieļauts, ka pasažieru salonā atrodas dažādu izmēru griežamie un duramie rīki? Lai arī ieslīgstot cinismā, tomēr jāatzīst, ka pat ar līķiem pilns lidaparāts, kamēr to vada profesionāls pilots, nav bīstams apkārtējiem atšķirībā no tāda, kura vadību sagrābis smadzenes izskalojis ekstrēmists. Tagad var tikai nopūsties – ja vien agrāk kāds par to būtu iedomājies, visticamāk, Dvīņu torņi joprojām slietos tajā pašā vietā.
Vai uzbrukumus varēja novērst?
Drīz pēc 9/11 tika izveidota izmeklēšanas komisija, lai noskaidrotu, vai traģēdiju bija iespējams novērst. Lai arī sākotnēji iebilda, ar laiku Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidents deva rīkojumu par attiecīgas komisijas izveidi, un ziņojumi nebija valdības dienestiem glaimojoši – izmeklēšanas komisijas vadītājs apgalvoja, ka uzbrukumi notikuši slepeno dienestu neapmierinošā un nesaskaņotā darba dēļ. Uz to savulaik netieši norādījuši arī ASV pētnieciskās žurnālistikas pārstāvji – viņuprāt, slepenajos dienestos ilgstoši tika vervēti nepieredzējuši zēniņi bez attiecīgas kvalifikācijas, nerunājot par darba iemaņām. Hamburgas slepenais dienests pirms dažiem gadiem izplatīja ziņojumu, ka informāciju par Vācijā dzīvojošo islama radikāli, kas vēlāk ASV kļuva par koledžas studentu un vienu no nāvējošo lidmašīnu pilotiem, Amerikas drošības struktūrām nodevis jau pusotru gadu pirms
9/11, bet tā tobrīd atstāta bez ievērības. Tādējādi likumsakarīgas bija reformas Centrālajā izlūkošanas pārvaldē (CIP), ietverot masveidīgu aģentu atbrīvošanu no darba un visbeidzot arī ilggadējā direktora Džordža Teneta demisiju 2004. gada jūlijā.
Arī Ņujorkas apmeklējuma laikā bieži bija dzirdama vietējo pārliecība, ka CIP par teroristu gatavošanos postošajiem uzbrukumiem zinājusi, bet pretpasākumi pastāvīgi iestrēguši birokrātijas džungļos. Grūti bija par to nezināt, ja ar vērienīgu uzbrukumu tieši PTC radikāļi jau iepriekš bija draudējuši.
No zirga nolidojušais kovbojs
Kopš 9/11 drošības pasākumi Ņujorkā tiek veikti citā līmenī. Lielākajā daļā publiski apmeklētu ēku, kā arī metro stacijās pie sienām izvietoti paziņojumi, ka somas izlases kārtībā var tikt pārbaudītas, bet lielākajos muzejos šāda pārbaude ir normāla procedūra.
Kopumā nav iemesla ņujorkiešus dēvēt par paranojas vai vajāšanas mānijas apsēstiem, tomēr, izrādās, ir iespējams sastapt arī pa kādam uniformētam subjektam, kam, pēc uzvedības spriežot, smadzenes atšķaidījušās viskija glāzē.
Vēl varētu saprast likumsarga vēlmi pēc transporta līdzekļa apturēšanas paskatīties, vai ar videokameru nav nofilmēts kaut kas “lieks” tikko caurbrauktajā tunelī, bet nekādi nav attaisnojams nožēlojama dzērāja izskata policista kovbojiski augstprātīgais runas veids (ko var salīdzināt ar padomju “mentu” bravūru) pret vietējo autovadītāju. Uniformētais rupeklis (par laimi, tādu šā raksta autoram gadījās sastapt tikai vienu) atgādināja neizdevušos kovboju, kas jau agrā bērnībā kritis no zirga un pamatīgi atsitis kādu jutīgu vietu. Bet ne sēžamo…
Lai radītu vēl varenāku iespaidu, tiek pārbaudītas visu automašīnā braucošo identitātes (personu apliecinoša dokumenta klātneesamība, visticamāk, beigtos ar vizīti policijas iecirknī), turklāt dokumentu “pārbaude” posteņa būdiņā notiek aptuveni stundu, lai gan tiek nokopēti vien dokumenti.
Beigās gluži kā spēlē “Labais un sliktais policists” pie automašīnas pienāk ar labākām manierēm apveltīta seržante, kas paskaidro, ka šādas pārbaudes tiekot veiktas pēc 9/11. Vai tiešām visas ilgst stundu?
Ne pret karu, bet pret upuriem
Sarunājoties ar vietējiem, izkristalizējas atšķirīga viedokļu aina no tās, kas kā “oficiālais viedoklis” tiek tiražēta plašsaziņas līdzekļos. Lai arī pēdējā laikā tiek apgalvots, ka lielākā daļa amerikāņu vēlas ASV karaspēka izvākšanu no Irākas, Ņujorkā neizdevās satikt nevienu, kas to atbalstītu (vienisprātis ar to gan noteikti nebūtu kareivju piederīgie, kas rīkoja protesta akciju pie prezidenta Džordža Buša rančo). Tieši otrādi – valda viedoklis, ka “tos maitasgabalus” (arābu teroristus) vajadzēja satriekt lupatās jau Persijas līča kara laikā, kad ASV armija devās atbrīvot Kuveitu, vai, vēlākais, pēc pirmā uzbrukuma PTC 1993. gada 26. februārī, kad Ziemeļu torņa pazemes stāvvietā eksplodēja ar sprāgstvielām pielādēts kravas auto, nogalinot sešus, bet ievainojot vairāk nekā tūkstoš cilvēku.
Bieži ņujorkiešu viedokļos manāma arī neiespējama kompromisa pozīcija, kad respondents vienlaikus uzskata – bez kara ar islāma radikāļiem galā netikt, bet tajā pašā laikā apgalvo, ka principā karš nepatīk, jo tajā ir upuri.
Apkopojot uzskatus, ir grūti apgalvot, ka amerikāņu vairākums neatbalsta karu un Buša politiku Irākā. Precīzāk būtu teikt, ka jeņķi ir nevis pret iebrukumu, bet pret to, ka Baltā nama saimnieks apzināti slēpis kara īsto iemeslu – naftas lauku pārņemšanu. Viens no visasākajiem izteikumiem, ko nācās dzirdēt Ņujorkas apmeklējuma laikā, ir – Bušam vispār nav smadzeņu, viņš ir štrunta marionete Čeinija (ASV viceprezidents Diks Čeinijs, viens no lielākajiem Amerikas naftiniekiem, kā arī līdzīpašnieks vairākos uzņēmumos, kas ar valdību slēguši miljonus vērtus līgumus par Irākas atjaunošanu; Buša administrācijai savtīgas intereses Irākas karā iepriekš pārmestas vairākkārt) rokās un dara to, ko Čeinijs liek!
Antipātijas pret Bušu amerikāņi izrāda, veidojot videoklipus, kuros figūriņas ar prezidenta attēlu grimst tualetes podā, vai tiražējot T kreklus ar Buša tēva un Buša dēla foto un parakstu – stulbs un vēl stulbāks… Kara pretiniekiem izdotas spēļu kārtis ar Buša galvu, kas piemontēta krāsainās kleitiņās tērptiem dāmu ķermeņiem un parūkām, līdzīgā komplektā iekļauts arī viņa domubiedrs Lielbritānijas premjers Tonijs Blērs (viņa izsmiešanas kampaņa lielākos apgriezienus uzņēma Irākas kara pirmajos mēnešos ar karikatūrām britu presē).
Atceroties melno dienu
Kopš teroristu uzbrukumiem 11. septembris katru gadu Amerikā ir atceres diena, kad tiek pieminēti gan upuri un cietušie uzlidojumā Pentagonam, gan pasažieri no reisa nr.93, kura teroristu sagrābtā lidmašīna nogāzās Šenksvilā, Pensilvānijas štatā.
Tomēr galvenā uzmanība šajā dienā pievērsta tieši “Ground Zero”, kur ik gadu vienā un tajā pašā laikā – pulksten 8.48 (kad pirmā pasažieru lidmašīna ietriecās ziemeļu tornī) – sākas TV tiešraidē translēts piemiņas pasākums ar pilsētas mēra uzrunu un klusuma brīdi, bet atlikušo tā daļu daudzu stundu garumā aizpilda terora aktā bojā gājušo vārdu nolasīšana, ko dara viņu ģimenes locekļi.
Ap “Ground Zero” šajā dienā novērojama pastiprināta drošības dienestu darbība. Pašā notikumu epicentrā līdzās prominencēm tiek ielaisti tikai upuru un cietušo piederīgie (ikdienā pieeja ir liegta), un arī vairāki gājēju celiņi ārpus nožogojuma tiek atstāti tikai ceremonijas dalībniekiem.
Ne piedot, ne aizmirst
Lai gan amerikāņi sevi allaž uzskatījuši par reliģiozu nāciju, ticību Dievam apliecinot pat uz dolāru banknotēm, par iecietību pret teroristiem nav un nevar būt ne runas, lai kā arī daļa baznīcēnu to vēlētos. Tādas frāzes kā “izšķaidīt galvu arābam” vai “uzdurt arābu uz mieta”, lai ne pastāvīgi, tomēr ir saklausāmas, īpaši 9/11 gadadienā.
Savukārt tiem kabatas formāta pseidokristiešiem, kas, bruņojušies ar šaubīgu reputāciju un saujiņu līdzskrējēju, cenšas piebļaut ielas un informācijas līdzekļus ar saukļiem par sarunām, piedošanu, mieru un vienkāršu līdzāspastāvēšanu, var tikai ieteikt pabūt traģēdijas vietā 11. septembrī, tai veltītajos piemiņas stendos vairākās pilsētas vietās un iegriezties liktenīgajai dienai veltītajā zālē Ņujorkas policijas muzejā, kur apskatāma virkne uzbrukumā cietušu atribūtu – glābēju uniformas daļas, salauzts policijas auto bākuguņu bloks u.c. – vai savām acīm skatīt naktī ar jaudīgu prožektoru palīdzību radīto Dvīņu torņu imitāciju. Tas ļautu skatīt traģēdijas epicentru un upuru piederīgo pārdzīvojumus tuvplānā un, visticamāk, neatkarīgi no tā, vai pārliecība būtu proamerikāniska vai antiamerikāniska, skaidrāk kā jebkad liktu saprast, ka pārrunas nav iespējamas ar dzīvnieciskiem izdzimumiem, kas nevēlas runāt (tādus par cilvēkiem grūti nosaukt) un kuru mērķis ir ņirgāties par cilvēku dzīvībām, nogalināt, sagraut un iznīcināt. Nav pat svarīgi, ko – PTC Ņujorkā, Eifeļtorni Parīzē vai “skābbarības torni” Rīgā.
***
Fakti
Dvīņu torņu būvniecībā tika izmantots:
– 200 000 tonnu tērauda;
– 325 000 kubikmetru betona;
– 43 600 logu;
– 19 300 kilometru elektrības kabeļu;
– 640 kilometru apkures sistēmas elementu.
Katrs tornis bija 63,5 metrus garš un plats un 110 stāvus augsts (Ziemeļu tornis – 417 m, Dienvidu tornis – 415 m); svēra 500 000 tonnu un bija aprīkots ar 103 liftiem.
