Vakar vairāki simti Jelgavas skolēnu devās uz Rīgu, lai pievienotos skolēnu protesta akcijai pie Valsts prezidentes pils.
Vakar vairāki simti Jelgavas skolēnu devās uz Rīgu, lai pievienotos skolēnu protesta akcijai pie Valsts prezidentes pils. Viņu atklātums, neviltotais patriotisms liecināja, ka viņi neapzinās to, ka faktiski tiek izmantoti par instrumentu politikāņu rokās.
Pirms nedēļas biju aculiecinieks pusaudžu mītiņošanai Jēkaba ielā. Tīņi – cits melnbaltiem zirnekļiem uz sarkanām lentēm, cits uztupis raženāka vienaudža kamiešiem, vēl daži, pa laikam iezīzdami no plastikāta kulītēs ievīstītām pudelēm, – skandēja protesta saukļus, atkārtodami kāda vīrieša aizsmakušo bļaustīšanos megafonā. Skats bija tikpat iespaidīgs, cik kariķēts un… baiss. Īpaši uzdzina skudriņas jau pieminētie apsēji un to (cerams, tikai ārējā) līdzība ar bēdīgi slaveno nacionālsociālistu simbolu.
Vērojot mītiņu, nostiprinājās pārliecība, ka izglītības “reformas” politizēšana, īpaši bērnu iesaistīšana protesta akcijās, ir attiecīgo grupu politiķu impotences apliecinājums – par spīti viņu konvulsīvajām tieksmēm atpelnīt savu vēlētāju uzticību. Desmit, divpadsmit gadu laikā viņiem tas ar korektām, politiskām metodēm nebija izdevies. Tagad, kad līdz Latvijas saplūšanai ar ES atlikušas nepilnas 80 dienas, viņiem zūd pamats zem kājām. Līdzsvaru jācenšas noturēt kaut ar bērnu izmantošanu. Paši minētie politiķi tik daudz no demokrātijas jēdz, ka pēc būtības viņiem nav ne tiesību, ne argumentu divvalodības pieprasīšanai Latvijā, viņi arī nav spējuši ap sevi pulcēt krieviski runājošo bērnu vecākus, tāpēc tagad sev, savai “lokomotīvei” pa priekšu stumj vaļēju “platformu”. Tas ir gļēvi.
Tā vietā, lai jau vismaz desmit gadu ritumā reāli aizstāvētu savu vēlētāju intereses, par tādām tika pasludināti mākslīgi izperināti lozungi, un tagad sociālisma revanšisti savu caurkritušo ideju glābiņam izmanto bērnus. Tāda nu ir tā “lielā politika”, kuras (pie)taisīšanā iesaistījusies arī kāda lielvalsts, ar kuru ir velti meklēt loģiskus risinājumus – vienīgi kompromisus…
Zināms, ka politiķi jebko, pat oda spiru, spēj uzpūst līdz absurdam. Arī jaunās izglītības likuma normas kontekstā tādā veidā tikai tiek sakāpināta nesaticība starp iedzīvotāju daļām, anahroniski iezīmējot cilvēkus “nacionālistos” un “cittautiešos”. Diemžēl mūsu valstī vēl netrūkst lētticīgo, kas ir mierā ar šādu iedalījumu un labprāt uzvelk “pazemoto” un “aizvainoto” grimasi. Turpretī tūkstošiem “citvalodīgo” ne tikai uzskatījuši par savu pienākumu, bet arī par izdevīgu esam pēc iespējas iemācīties latviešu valodu; pat vairāk: viņi, vēlēdamies ietekmēt norises valstī, ir kļuvuši par Latvijas pilsoņiem. Un viņi pirmie ir sašutuši par Rīgas domnieka Aleksandra Giļmana “Delfi” publicēto apgalvojumu, ka “visus neatkarības gadus latviešu kopiena bija vienīgais politiskais spēks, kas noteica kārtību valstī un, maigi sakot, neņēma vērā krieviski runājošo nodokļu maksātāju vēlmes. Tika pieņemti daudzi likumi, kurus latvieši uzskata par dabiskiem, bet cittautietis tos var uzskatīt par normāliem tikai, ja viņš ir galīgais lops”. Un viņi tikai pasmīn par šā autora pasludinātās “krievu kopienas Atmodas” sākšanos.
Tikai pilsonība, nevis nodokļu maksāšana, dod iespēju ietekmēt politiskos procesus valstī. Diemžēl daudzi cittautieši Latvijā paši izvēlas neiesaistīties valsts dzīves veidošanā, tāpēc arī dabiski jūtas “aiz borta”. Savu politisko kūtrumu vienkāršāk ir noslēpt aiz bērnu mugurām.
Tā kā vairums valsts pilsoņu atbalsta Valsts prezidentes izsludināto likuma normu, tas arī liecina par tās demokrātiskumu. Pilsoņi savu attieksmi ir pauduši (arī “citvalodīgie”). Nepilsoņiem teikšanas vienkārši nav. Savukārt pilsonība iegūstama ar nosacījumu, ka pretendents runā valsts valodā. Tieši to veicināt paredz jaunā likuma norma. Pārējais ir ar demagoģiju uzpūsta spira.
