“Mēs gaidām šos datus un izmantojam tos savā darbā. Vairāku gadu garumā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) savā ziņojumā norāda mums uz tām pašām problēmām – pedagogu nelabvēlīgo vecuma struktūru un pirmsskolas pedagogu zemo atalgojumu. Vieni un tie paši akcenti, bet problēmu risinājumu, uzlabojumu neredzam – acīmredzot tas netiek ņemts vērā,” metot akmeni Latvijas izglītības politikas veidotāju dārziņā, pēc rezultātu prezentācijas sacīja Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga. Ko darīt, lai Latvijas rezultāti salīdzinājumā ar citām OECD valstīm turpmāk būtu labāki? Atbildes tika meklētas paneļdiskusijā, kas norisinājās pēc ziņojuma prezentācijas.OECD prezentējusi ikgadējo pārskatu “Education at a Glance 2019” par izglītības rādītājiem OECD valstīs un partnervalstīs. Ziņojums sniedz visaptverošu informāciju par visām izglītības pakāpēm un veidiem, sākot no pirmsskolas līdz pieaugušo izglītībai, bet šā gada fokusā ir augstākā izglītība.Vairāk nekā 100 tabulas un attēli raksturo izglītības sniegumu un ekonomiskos un sociālos rezultātus, tajā ieguldītos finanšu resursus, kā arī izglītības pieejamību, līdzdalību un tālāko virzību. Ziņojums aptver dažādus izglītības rādītājus 36 OECD dalībvalstīs un 10 organizācijas partnervalstīs, tas tiek sagatavots Starptautiskās izglītības pētījumu programmas izglītības indikatoru tīklā INES.
Aug augstāko izglītību ieguvušo skaits
Ziņojums uzrāda pozitīvu tendenci augstāko izglītību ieguvušo Latvijas iedzīvotāju skaita kāpumā. Piemēram, 25–64 gadus vecu iedzīvotāju ar augstāko izglītību proporcija Latvijā ir sasniegusi gandrīz OECD valstu vidējo līmeni – 34 procenti Latvijā un 37 procenti OECD valstīs vidēji. Turklāt pēdējā desmitgadē īpaši palielinājies jaunu pieaugušo (25–34 gadi) skaits, kas ieguvuši augstāko izglītību – no 29 procentiem 2008. gadā līdz 42 procentiem 2018. gadā. Tomēr jauniešiem, it īpaši vīriešiem, ir nepieciešami turpmāki stimuli, lai iestātos augstākās izglītības iestādē un absolvētu to, jo starp OECD valstīm un partnervalstīm Latvijai dzimumu atšķirība augstākās izglītības ieguvēju vidū ir visaugstākā – tikai 30 procenti vīriešu, salīdzinot ar 54 procentiem sieviešu.Ziņojumā apskatīti ekonomiskie un sociālie ieguvumi iedzīvotājiem ar augstāko izglītību, salīdzinot ar vidējo izglītību vai pamatizglītību ieguvušajiem. Tāpat kā daudzās OECD valstīs, arī Latvijā iedzīvotājiem ar augstāku izglītības pakāpi ir labākas izredzes darba tirgū. 2018. gadā 25–64 gadus vecu iedzīvotāju ar augstāko izglītību nodarbinātība sasniedza 89 procentus, kas ir par četriem procentiem vairāk nekā OECD valstīs vidēji un par 14 procentiem vairāk nekā pieaugušajiem ar vidējo izglītību.Iegūta augstākā izglītība palīdz arī mazināt atšķirības ienākumu ziņā starp sievietēm un vīriešiem. Sievietes ar augstāko izglītību pelna vidēji par 20 procentiem mazāk nekā vīrieši ar tādu pašu izglītības pakāpi, bet sievietēm ar vidējo izglītību šie ienākumi ir par 28 procentiem mazāki, salīdzinot ar vidējo izglītību ieguvušajiem vīriešiem.Lai arī iestāšanās rādītāji ir salīdzinoši augsti, varbūtība, ka koledžas vai bakalaura studiju programmas tiks pabeigtas tām paredzētajā laikā, ir salīdzinoši maza, taču tā ir augstāka sievietēm nekā vīriešiem, liecina pētījuma dati.Tāpat pētījuma veicēji atklāj, ka jaunieši dod priekšroku vidējās vispārējās izglītības programmām – tajās mācās vairāk nekā 60 procenti jauniešu. Taču profesionālās izglītības programmas, kas Latvijā ietver vismaz 25 procentus praktisko apmācību, var sniegt daudzas priekšrocības darba tirgū, uzsver pētījuma autori.Pieaugušie ar augstāko izglītību var rēķināties ar ienākumiem, kas ir par 46 procentiem lielāki nekā pieaugušajiem ar vidējo izglītību, norāda pētījuma veicēji. OECD vidēji šis rādītājs ir 57 procenti, un atšķirības no OECD vidējā tikai palielinās pieaugušajiem ar maģistra vai doktora grādu – par 64 procentiem lielāki ieņēmumi ir Latvijā, bet par 91 procentu OECD valstīs vidēji.
Vienas no augstākajām studiju maksām Eiropā
Tāpat pētījuma veicēji norāda, ka Latvijā ir vienas no augstākajām studiju maksām Eiropā, taču augstākās izglītības iestādēs tās ir ļoti atšķirīgas. Tāpat kā Beļģijā, Igaunijā, Izraēlā un Apvienotajā Karalistē, lielākā daļa studentu jeb 69 procenti Latvijā studē valsts subsidētās privātās izglītības iestādēs.Tikai katrs trešais students maksā par bakalaura studijām šajās augstskolās, sākot no mazāk nekā 2100 ASV dolāriem (1902 eiro) līdz 11 200 ASV dolāriem (10 148 eiro), tomēr visbiežāk studiju maksa esot 4300 ASV dolāru (3896 eiro). Atšķirībā no lielākās daļas OECD Eiropas valstu lielāka studiju maksa ir doktorantūrā – apmēram 5800 ASV dolāru (5255 eiro).Lai arī maksa par studijām ir salīdzinoši augsta, tikai pieci procenti studentu izmanto iespēju aizņemties valsts galvotu kredītu. Latvijā izdevumi izglītībai ir palielinājušies, lai arī skolēnu un studentu skaits samazinājies, liecina pētījuma rezultāti. Latvija aptuveni 4,2 procentus no IKP tērē izglītībai (no pamatizglītības līdz augstākajai izglītībai ieskaitot), kas ir zem OECD valstu vidējā līmeņa – pieci procenti. Izdevumi uz vienu skolēnu svārstās no aptuveni 6500 ASV dolāriem (5884 eiro) pamatizglītībā līdz 7000 dolāru (6337 eiro) turpmākajās izglītības iestādēs.Izdevumi pamatizglītībai un vidējai izglītībai Latvijā ir palielinājušies par 13 procentiem, lai arī skolēnu skaits sarucis par astoņiem procentiem, savukārt izdevumi augstākajai izglītībai samazinājušies par septiņiem procentiem, bet novērotais studentu skaita kritums šajā izglītības pakāpē ir 17 procentu.Pētījuma autori norāda, ka valdības finansējums veido līdz pat 97 procentiem no finanšu resursiem, kas tiek izlietoti pamatizglītībai un vidējai izglītībai un 65 procenti no augstākās izglītības finanšu resursiem.
Maz gados jaunu skolotāju
Latvijā 14 procenti pieaugušo ir ieguvuši augstāko izglītību pedagoģijā, kas pārsniedz OECD vidējo rādītāju – 12 procenti. Taču šis īpatsvars ir daudz zemāks nesen absolvējušo vidū (tikai četri procenti), kas kopā ar Portugāli ir lielākais kritums OECD valstīs, ja salīdzina iepriekšējās un jaunākās absolventu paaudzes. Kaut arī augstākās izglītības studijas pedagoģijā nebūt nav vienīgais veids, kā kļūt par skolotāju Latvijā, pedagoga profesijas pievilcības samazināšanās atspoguļojas arī skolotāju skaita samazināšanās proporcijā iedzīvotāju vidū pa vecuma grupām. Tikai viens procents iedzīvotāju vecumā no 25 līdz 34 gadiem ir skolotāji (OECD vidēji 1,8%), salīdzinot ar 2,8 procentiem 50–59 gadu vecu cilvēku vidū (OECD vidēji 2,4%). Turklāt gandrīz puse no visiem pamatskolas un vidusskolas skolotājiem (46%) 2017. gadā bija 50 gadu veci vai vecāki un nākamajos 15 gados dosies pensijā. Latvijā ir arī spilgts līdzsvara trūkums starp skolotāju dzimumiem: sievietes ir astoņas no 10 vidusskolas, deviņas no 10 sākumskolas un 10 no 10 pirmsskolas pedagogiem. 2017. gadā uz vienu skolotāju sākumskolā bija apmēram 12 skolēnu (OECD vidēji 15) un astoņi pamatizglītības otrā posma un vispārējās vidējās izglītības posma programmās (OECD vidēji 13). Kaut arī skolēnu un skolotāju attiecība vispārējās vidējās izglītības posma programmās ir zemāka nekā OECD vidēji, profesionālajā izglītībā situācija ir pretēja: uz katru skolotāju ir 17 audzēkņu (OECD vidēji 14). Salīdzinoši mazais skolēnu skaits (vidēji) klasē palielina izglītības izmaksas, jo attiecīgajam skolēnu skaitam vajag vairāk skolotāju. Tomēr izglītības izmaksas kopumā uz vienu skolēnu Latvijā joprojām ir zemākās starp OECD valstīm (apmēram USD 700 sākumskolā un USD 1000 pamatizglītības otrajā posmā), jo zemas ir pedagogu algu likmes. Šobrīd notiekošais skolu skaita samazināšanas un klašu lieluma palielināšanas process ir iespēja celt skolotāju atalgojumu, saglabājot esošo algas izmaksas līmeni uz vienu skolēnu. Vienlaikus tā būtu iespēja izlīdzināt skolotāju un skolēnu skaita attiecību starp vispārējām un profesionālajām programmām, uzskata ziņojuma autori.
Padarīt stingrākas uzņemšanas prasības augstskolās
Izglītības un zinātnes ministrija jau sākusi sarunas ar augstskolām par uzņemšanas prasību pārskatīšanu. Rīgas Tehniskās universitātes attīstības prorektors Artūrs Zeps atbalsta publiski izskanējušo ieceri uzņemšanas prasības padarīt stingrākas, piebilstot, ka vienu daļu studentu, par kuriem ir redzams, ka viņi augstskolu nepabeigs, varētu novirzīt uz profesionāli tehniskajām skolām vai koledžām. Tāpat prorektors norādīja uz psiholoģiskajiem un sociālajiem aspektiem – jaunieši nav gatavi pārmaiņām, kas viņus sagaida, iestājoties augstskolā, tam, ka jādara pašiem. Problēma, viņaprāt, ir arī vecāko kursu studentu aizplūšana uz industriju, iesaistīšanās darba tirgū, neredzot motivāciju turpināt iegūt augstāko izglītību un pabeigt augstskolu. Tāpēc ir svarīgi motivāciju un interesi par apgūstamo profesiju radīt jau iepriekšējos izglītības posmos – pamatizglītībā un vidējā izglītībā –, sprieda diskusijas dalībnieki.Tāds ir arī starptautisko ekspertu ieteikums – darīt visu, lai students izvēlētos īsto un vienīgo programmu, kā arī motivēt to pabeigt. “Ir ļoti svarīgi sākt identificēt tos studentus, kuri mācās slikti, kā arī tos, kuri varētu tikt atskaitīti. Ir svarīgi sniegt atbalstu un strādāt ar šiem studentiem. Tas ir nedaudz satraucoši, ka absolventu skaits ir neliels, salīdzinot ar uzņemto studentu daudzumu,” sacīja OECD Izglītības un prasmju departamenta analītiķis Džovanni Marija Semeraro.Arī Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Zanda Rubene pauda viedokli, ka, “latiņas pacelšana ir prātīgs risinājums”. Diemžēl viņas pieredze liecina, ka Latvijā daudzi jaunieši studēt neizvēlas paši, bet gan pakļaujas ietekmei no malas, jo mēs dzīvojam valstī, kur studēšana tiek uzskatīta par normu. Studijas prasa patstāvību, piespiešanos, tas ir cits sociālais statuss, taču nereti ir tā, ka jaunietis nespēj saņemties. Arī izvēle bieži vien tiek izdarīta, neapzinoties, ko īsti nozīmē studijas konkrētajā nozarē. “Jāņem vērā arī laikmeta faktors. Bet vai mēs Latvijā esam izpētījuši jauniešu vajadzības? Pasaulē tiek veikti šādi pētījumi, un tie liecina, ka mūsdienu jaunieši savu dzīvi pārsvarā vēlas konstruēt citādi nekā mēs, kas savu karjeru veidojām 80. un 90. gados. Pēc 2001. gada 11. septembra cilvēki vairs neizvirza ilgus un tālus mērķus, bet savu dzīvi sašķērē īsos nogriežņos. Turklāt jauniešiem vajag zibenīgu atgriezenisko saiti,” sacīja profesore. Ja studiju procesā jaunietis atgriezenisko saiti nesaņem, viņš nejūtas labi. Tagad jaunieši uz augstskolu vairāk nāk pēc kompetencēm, nevis diploma un redz, ka arī bez diploma var pelnīt tikpat lielu naudu, ja vēl ne lielāku, turpināja Z.Rubene. Profesore rosināja jauniešiem vairāk skaidrot, ko nozīmē strādāt kādā profesijā, bet, ja students vairs nevēlas studēt kādā specialitātē, atvieglot viņam pāreju uz citu augstskolu (nauda seko studentam, kāpēc gan ne?), kā arī atjaunot studentu poliklīnikas, kādas bija padomju laikā.
