Kad domājam par cilvēku, kura dzīve ir pārtrūkusi, gribas atcerēties nevis to, kas aizgājis un pazudis, bet gan to, kas ir palicis.
Kad domājam par cilvēku, kura dzīve ir pārtrūkusi, gribas atcerēties nevis to, kas aizgājis un pazudis, bet gan to, kas ir palicis. Tieši tāpēc Jelgavas skolu jaunieši jau ceturto reizi apvienojās, lai kopā izjustu izcilo latviešu dzejnieku atstātā mantojuma skaistumu, lai kopā censtos radīt mīlestības pilnu un humānu sabiedrību, lai pūlētos saprast cits citu.
Novembra vidū Jelgavas skolu 8. un 9. klašu audzēkņi un viņu skolotāji mēģināja izprast latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša daiļrades būtību ar viņa dzejas starpniecību, tā godinot viņu un viņa darbus. Kaut arī Vācietis vairāk ir nobrieduša prāta dzejnieks, jaunieši nepārprotami ir pratuši uztvert noskaņu, kas valda viņa dzejā.
Sarīkojumā vārds tika dots pašiem skolēniem. Katras grupas priekšnesums bija oriģināls un emocionāls.
6. vidusskolas jaunieši, iededzot svecītes, sarīkoja tādu kā svecīšu iededzināšanas stafeti, it kā daloties mīlestībā un dāvinot katram daļiņu sava dvēseles siltuma un maiguma. 5. vidusskola atšķīrās ar “dzīvo” mūziku – dažreiz sirds trīsēja.
Savukārt Valsts ģimnāzijas skolēnu uzstāšanās bija pilna dzīvības alku, mīlestības pret dabu un dzimteni, atstājot mūsu sirdīs vismaz kripatiņu no visa. Visus pārsteidza Spīdolas ģimnāzijas jauniešu aktiermāksla un labvēlība. Komandas piecas meitenes kā mūzas bija iedvesmojušas vienīgo puisi savai skaistajai runai un pašas pēc tam dalījās ar pārējiem pārdzīvojumos.
