Putnu klaigas debesīs, miglas rīti un salnas naktis – oktobra mūžīgās pavadones. Un šķiet, ka tieši šis ir mēnesis, kad tā vien gribas pēc pastaigas pa rudens krāsu izdekorēto mežu paņemt krūzi siltas tējas, uzvilkt vecmāmiņas adītas zeķes un ierušināties dīvāna stūrītī ar labu grāmatu klēpī. Un kāpēc lai tā, piemēram, nebūtu Annas Brigaderes “Akmens sprostā”? Jo oktobris ir arī daudzu slavenu jelgavnieku dzimšanas dienas mēnesis. Noplūcam kādu mārtiņrozi un dodamies ciemos!
Pieci “S”
Zenta Mauriņa latviešu dzejnieci, rakstnieci un dramaturģi Annu Brigaderi raksturo ar pieciem “S”: “Skaidra, skarba, stipra, spītīga, strādīga.” Bet pati Brigadere teikusi: “Pētījiet manus darbus, bet ne manu dzīvi; pirmā vietā stāv mans darbs, bet ne mana dzīve.”
Brigadere dzimusi 1861. gadā Zemgalē, Kalnamuižas pagastā Baļļos. Viņas bērnība pagājusi Tērvetē – vienā no skaistākajiem Latvijas novadiem. Rakstnieces tēvs visu mūžu bijis kalps pie saimniekiem. Skolā meitene gājusi tikai dažus gadus. Sākumā mācījās Kalnamuižas pagastskolā, vēlāk Auces skolā. Pēc tēva nāves Anna kopā ar māti pārcēlās dzīvot uz Jelgavu pie māsas Līzes. Jau 13 gadu vecumā pati sāka sev pelnīt maizi. Jelgavā viņa palīdzēja māsai šuvējas darbā. Vēlāk kopā ar māsas ģimeni pārcēlās uz Ventspili, tad – uz Rīgu, kur strādāja brāļa Jāņa veikalā par pārdevēju.
No 1882. gada rudens Brigadere dzīvoja Maskavā, strādāja par audzinātāju vācu fabrikanta ģimenē, vēlāk par mājskolotāja Jaroslavļā. Atgriezusies Rīgā, pabeidza Reinšes augstākās meiteņu skolas viengadīgos pedagoģiskos kursus, ieguva mājskolotājas tiesības un strādāja par mājskolotāju vācu ģimenēs Rīgā.
Pirmo stāstu “Slimnīca” Brigadere sacerēja ap 1893. gadu. 1897. gadā publicēta pirmā grāmata – stāsts “Vecā Karlīne”. 1903. gada oktobrī Rīgas Latviešu teātra direktors Jēkabs Āriņš-Duburs lūdza rakstnieci pārtulkot kādu bērnu lugu. Nevarēdama atrast neko piemērotu, trīs diennakšu laikā viņa sacerēja pasaku lugu “Sprīdītis”. Lugas pirmizrāde notika 1903. gada 26. decembrī Rīgas Latviešu teātrī. Izrādei bija panākumi, tā kļuva ļoti populāra, turklāt ar šo darbu īsti aizsākās pasaku lugas žanrs latviešu literatūrā. Brigadere sarakstījusi arī pasaku lugas “Princese Gundega un karalis Brusubārda”, “Maija un Paija”, “Lolitas brīnumputns”.
1906.–1907. gadā rakstniece strādāja par latviešu valodas skolotāju Šubes sieviešu proģimnāzijā. 1915. gadā viņa devās bēgļu gaitās un līdz 1917. gadam dzīvoja Maskavā, tad atgriezās Rīgā un strādāja par almanaha “Daugavas gada grāmata” redaktori. 25 gadu literārās darbības jubilejā valsts rakstniecei uzdāvināja mājas Tērvetē, kuras viņa nosauca par “Sprīdīšiem”.
Mūža noslēgumā nāca klajā Brigaderes lielākais un skaistākais darbs – jaunības triloģija “Dievs, daba, darbs” , “Skarbos vējos”, “Akmens sprostā”. Triloģijas sižeta pamatā ir pašas autores bērnības un agrās jaunības pārdzīvojumi. Galvenais tēls ir mazā Annele, kura triloģijā darbojas no četru līdz sešpadsmit gadu vecumam.
“Kaut kas pievilcīgs un valdzinošs”
“Dārgais, labais Amenda, mans vissirsnīgākais draugs, ar dziļu saviļņojumu, ar sāpēm un reizē ar prieku saņēmu un izlasīju Tavu pēdējo vēstuli. Ar ko gan es varētu salīdzināt Tavu uzticību un pieķeršanos! Cik jauki, ka Tu joprojām esi palicis pret mani tik mīļš. Jā, es esmu pārbaudījis Tavu draudzību un saprotu, cik ļoti Tu atšķiries no visiem citiem. Tu neesi tāds kā mani Vīnes draugi, nē, Tu esi viens no tiem, kādi aug manā tēvzemē! Cik bieži esmu ilgojies, kaut Tu būtu pie manis, jo Tavs Bēthovens ir dziļi nelaimīgs. Tev jāzina, ka manas būtnes viscildenākā daļa, mana dzirde, ir ļoti pasliktinājusies. (..) Esmu saņēmis visas Tavas vēstules, kaut gan maz esmu uz tām atbildējis. Tu vienmēr esi bijis pie manis, un manā sirdī mīlestība uz Tevi nemainās. To, ko Tev uzticēju par savu dzirdi, lūdzu, paturi pie sevis kā vislielāko noslēpumu un neatklāj it nevienam! (..) Tavas vēstules, pat ja tās ir īsas, sniedz man mierinājumu un dara labu…”
Talsu luterāņu draudzes mācītājs Kārlis Amenda bija pirmais, kam Ludvigs van Bēthovens 1801. gada 1. jūnija vēstulē atklāj savu lielo nelaimi – dzirdes pasliktināšanos. Viņu draudzība aizsākās Vīnē, kad kādā mājas muzicēšanas reizē komponists spēles laikā pāršķir Amendam nošu lapas. Abu pazīšanās laiks ilgst tikai gadu, taču Amendam bija lemts kļūt par Bēthovena tuvāko draugu, kuram viņš veltījis tik nepārprotamu savu dziļāko jūtu apliecinājumu, kādu nav saņēmis neviens cits.
Kārlis Ferdinands Amenda dzimis 1771. gadā Lipaiķu draudzes mācītāja ģimenē. Kopš mazotnes mīlējis mūziku un līdztekus mācībām Jelgavas ģimnāzijā talantu izkopis pie Jelgavas kapelmeistara Beihtnera. Tolaik pirms patstāvīgas karjeras sākšanas bija pieņemts iepazīt pasauli. 21 gada vecumā Amenda devies uz Jēnu studēt teoloģiju, apceļojis Franciju un Šveici, līdz 1798. gadā nonācis muzikālo tradīciju pilsētā Vīnē. Pateicoties vijoļspēles prasmei, viņš kļūst par Mocarta bērnu skolotāju, taču jau 1799. gada oktobrī caur Prāgu, Rostoku un Lībeku atgriežas Rīgā. 1802. gadā ordinēts par Talsu luterāņu draudzes mācītāju, dievkalpojumus notur gan vācu, gan latviešu valodā. 1821. gadā kļūst par Kandavas iecirkņa prāvestu, 1830. gadā – par konsistorijas padomnieku. Visu mūžu nodzīvojis Talsu mācītājmuižā, Amenda no dzīves aiziet 1836. gada agrā pavasarī un pēdējā gaitā tiek pavadīts uz paša izvēlēto atdusas vietu. Nekrologā rakstīts: “Viņam piederēja izcilas runas dāvanas. Kaut arī viņa seja bija stipri bakurētaina, tomēr bija kaut kas tik pievilcīgs un valdzinošs viņa balss tonī un uzvedībā, ka katrs neapzināti juta simpātijas pret viņu.”
Eiropas Savienības himnas saknes Kurzemē
Gandrīz desmit gadu pie Amendas dzīvoja rakstnieks un dzejnieks Rūdolfs fon Berge. 1810. gadā Jelgavā izdots viņa dzejoļu krājums, taču piecas lugas netika izdotas, to skaitā arī liriskas operas “Bakhs” librets, ko 1815. gadā Amenda nosūtīja Bēthovenam līdz ar vēstuli: “Tu meklē lielas operas cienīgu sižetu… Te nu tas ir, es Tev tagad to piedāvāju!… Uzdrošinos apgalvot, ka līdzvērtīgs operas librets nekur neeksistē, tāpēc Tev un nevienam citam tas jākomponē (..) Ķeries drīz pie darba un parādi pasaulei arī šoreiz, ko Bēthovens spēj, ja ar degsmi strādā!”
Berges librets palīdzēja Bēthovenam atrast nepieciešamo dramatisko pretstatu ceļu uz 9. simfonijas fināla ideju, ko pauž ceturtās daļas noslēguma koris odā “Priekam”, kas ir Eiropas Savienības himna.
Asās mēles īpašnieks
Visilgāk – 52 gadus ‒ Sv.Annas draudzē kalpojis leģendārais mācītājs Morics Vilhelms Konrādijs (no 1850. līdz 1902. gadam). Neapšaubāmi pati kolorītākā persona no Sv.Annas baznīcas mācītājiem. Konrādija tēvs – tā viņu mīļi sauca tautā. Viņš nebijās nedz no muižniecības, nedz no tai toreiz pakalpīgās konsistorijas un atklāti izzoboja un norāja visādus netikumus. Konrādijs bija slavens ar savu īpatnējo izteiksmes veidu un oriģinālajiem sprediķiem. Daudzi viņa izteicieni un sprediķi ierakstīti arī Latvijas humora vēsturē. Viņš bija cienīts savas stājas, izglītības un taisnās dabas dēļ. Konrādija kalpošanas laikā baznīcas dārzā tika iestādīts un iesvētīts ozols par godu Mārtiņa Lutera 400 gadu dzimšanas dienas atcerei. Tagad tas, iežogots ar dzelzs kaluma sētu, joprojām kuplo stalts.
Morics Vilhelms (Morics Vilhelms Konrādijs, saukts arī vecais Kundratijs, Konrāds, Kundrats) piedzima 1821. gadā Salgales mācītāja Ādama Konrādija ģimenē. Viņš nāca pasaulē ģimenei visai traģiskos apstākļos. Ādama Konrādija meita bija slima ar nervu drudzi un mira tieši tajā laikā, kad pasaulē nāca mūsu slavenais Dieva kalps. Bērnību Morics Vilhelms pavadīja vecāku mājās. Skolas gaitas sāka Tukuma apriņķa Degolē, bet 14 gadu vecumā vecāki zēnu nodeva pansijā pie pazīstamā mācītāja Vecā Pantēnija Jelgavā. No 1833. līdz 1840. gadam Morics Vilhelms mācījās Jelgavas ģimnāzijā, pēc tās absolvēšanas iestājās Tērbatas Universitātē, kur studēja filozofiju un teoloģiju. Studiju gados dzīvojis atturīgi un cītīgi aizrāvies ar zinātni. Tad ilgu laiku strādājis par mājskolotāju Pēterpilī.
1847. gadā Konrādijs sāk kalpot par vikāru Embūtes baznīcā, bet pēc nesaskaņām ar mācītāju spiests no Embūtes aiziet. Arī darba posms Pēterpils gvardes divīzijā par kapelānu un mācītāju Pēterpils Jēzus draudzē, kur pulcējās Pēterpils latvieši, nebija ilgs. Jau 1850. gadā Konrādijs pārnāca uz Jelgavas Sv.Annas baznīcu, kurā nokalpoja līdz 1902. gadam. No 1855. līdz 1870. gadam kalpojis arī Kalnciema baznīcā. Jelgavā viņš nostrādājis mūža lielāko daļu, un tur arī radušies daudzi anekdotiskie nostāsti.
Konrādijs dzīvoja kā vecpuisis pēc pulksteņa. Visa sava mūža garumā viņš ievēroja stingru dienas režīmu. Konrādija mājās valdīja pedantiska kārtība un dziļš klusums. Viņam ļoti patika karsts un tveicīgs laiks. Tad kopā ar savu māsasdēlu mazo Pantēniju mācītājs devās pastaigās. Konrādijam patika sauļoties, kas gan tolaik bija visai neierasta nodarbe.
Kādā sprediķī Konrādijs sacījis: “Kas tā kultūra tāda ir? Tā ir tāda krējuma nolaizīšana un gruvešu nolīdzināšana. Tie cilvēciņi izgudro bāņus, telefonus, telegrāfus, bet no Dieva atstājas. Vai tas ir labi?”
Pirmais latviešu jurists
1853. gadā Veļķu pagasta Telviešu mājās zemnieka ģimenē dzimis Andrejs Stērste. Mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā, vēlāk Katrīnas apriņķa skolā Rīgā, pēc tam Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, kuru beidza kā eksterns. 1872.–1874. gadā Stērste bija skolotājs Vecpiebalgas draudzes skolā. Studējis tieslietas Pēterburgas Universitātē, kur sarakstīja “Latviešu valodas mācības sistemātisko kursu”. Ap 1878. gadu sācis rakstīt libretu Andreja Jurjāna operai “Vanems Imanta”, kas palicis nepabeigts.
Pēc atgriešanās Latvijā 1881. gadā Stērste kļuva par Rīgas hoftiesas advokāta Kalniņa palīgu, senatora Manaseina revīzijas laikā viņš darbojās kā pagastu iesniegto petīciju tulks. Līdztekus sacerēja vairākas latviešu valodas mācību grāmatas skolām.
1890. gadā Stērste tika apstiprināts par advokāta palīgu Jelgavā, līdz 1894. gadam vadīja Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļu, no 1902. līdz 1904. gadam – Jelgavas latviešu biedrību.
Jaunībā, strādādams Vecpiebalgas draudzes skolā, pēdējo gadu kopā ar Kronvaldu, Stērste ir rosīgs dalībnieks labdarības biedrībā: gatavo teātra izrādes – pats iestudē lugas un tēlo lomas (bijis lielisks Hļestakovs Gogoļa “Revidentā”). Viņš tulko vai sacer un ceļ priekšā kuplejas un dziesmas. Daža no tām tagad skan vecmodīgi, piemēram, Šancberga komponētā un savulaik daudz dziedātā “Tev dziļi acīs ieskatīju, Kas spīdēja no mīlības”, bet ir aizkustinājusi ar ietvertām dziļām jūtām. Publicēts ir “Kupleju krājums”, kas ar autora pavadvārdiem “Ne vien patikt, bet ar derēt” veltīts Vecpiebalgas teātrim.
Stērstu Andrejam ir piemitusi smalka valodiska dzirde un gaume. Tas izpaužas, piemēram, zilbes intonāciju precīzā saklausīšanā un domu īsā, skaidrā izteiksmē. Tādu stilu viņš esot mācījis arī savai atvasei dzejniecei Elzai Stērstei, ar stingru roku tēsdams un slīpēdams viņas valodu. Viņa ir izdevusi tēva “Kopotus rakstus”.
Stērstu Andrejs ir pirmais, kas latviski saraksta zinātniska rakstura “Latviešu valodas mācību”, tās priekšvārdos teikdams “Mans gala nolūks ir, lai latviešu valodu skolās mācītu un mācītos kā zinātni”. Šai grāmatai, ko citē arī Endzelīns, seko skolēniem piemērots “Vadonis latviešu valodā tautas skolām”.
Terminoloģijas laukā Stērstem bija veicams celmlauža darbs. Kā zināms, latviešu valoda kopš seniem laikiem bijusi bagāta ar vārdiem un izteicieniem, kas attiecas uz dabu un zemnieka dzīvi, bet trūka uz zinātni un valsts iekārtu attiecināmu vārdu. Tie bija jārada vai jāsameklē. Ar juridisku terminu trūkumu Stērste sadūrās vēlāk, kad līdz ar Bīlenšteinu bija uzaicināts pārtulkot latviešu valodā cara jauno “Tiesu ustavu” (sešas grāmatas ar pielikumiem). Drīz kļuvis skaidrs, ka sastrādāties abi nespēs. Tulkojuši atsevišķi, un katra veikums publicēts. Juristu komisija atzinusi par pārāku Stērstes tulkojumu, un tas pieņemts lietošanai. Tajā ir daudzi viņa atrasti vai jaundarināti termini, kas jau sen ieviesušies un ir nevainojami arī no valodnieka viedokļa. Piemēram, pavēste, ziņnesis, kratīšana, lietiski pierādījumi, spaidu darbi, apgabaltiesa, aizmuguras spriedums, vardarbība, neslavas celšana, goda aizskārums, valsts noziegumi, tiesas kļūda, atsauksme, ieruna, sacīkstes process, dzimtsarakstu nodaļa, piekritība u.c.
Stērstu Andrejs tiek dēvēts par zemnieku draugu. Būdams spēcīgs jurists, tieslietu studijas Pēterburgā beidzis ar kandidāta grādu, viņš jau Manaseina revīzijas laikā bija iecelts senatoram par tulku ar uzdevumu arī apstrādāt pagastu iesniegtās petīcijas. Te nu viņš dziļi iepazīst tautas bēdas un cerības. Kā latvietis, kam rūp tautas labums, viņš vērš Manaseina uzmanību uz zemes patieso stāvokli, uz zemnieku pakļautību un muižnieku privilēģijām. Zemnieku intereses viņš aizstāv arī turpmāk, piemēram, 1904. gadā domēņu valdes sapulcē, kur spriež par kroņa muižu dalīšanu bezzemniekiem. Viņš piedalās agrārreformu komisijās, publicē rakstus par agrāriem jautājumiem; ir rūpīgs aizstāvis tautiešiem tiesā.
Mūža beigās Stērstu Andrejam nežēlīgi uzgumst nelaime – trieka laupa valodu. Bet kādā saviļņojuma brīdī runas spēja pēkšņi izlaužas kvēlas cerības vārdos: “Latvija būs!” Vienas paaudzes ilgumā šī cerība kļuva par īstenību. Bet atkal pārtapa par cerību vien, kad svešumā aizdzītie (arī Elza Stērste) “sapni par dzimteni pagalvī lika” un, dzimtenē atgriezušies, – sapni par latvisku Latviju.
Mūsu mīļais teātra tēvs
Ādolfs Alunāns dzimis 1848. gadā Jelgavā. Viņš ir tipisks pilsētas bērns, inteliģences pārstāvis jau trešajā paaudzē. Ziemu zēns pavada Svētes ielā pie mātes tēva Jelgavas pulksteņmeistara Juliusa Felckes, jo skolas gaitas norit Jelgavas vācu ģimnāzijā. Jau skolas gados Ādolfs sāk publicēt “Pēterburgas Avīzēs” un “Latviešu Avīzēs” īsas korespondences un stāstiņus. Vasaras brīvlaikus ģimnāzists pavada Mazsesavas muižā pie vecākiem vai Kauļu mājās pie otra vectēva un tēvabrāļa Jura Alunāna, kurš jaunekli iepazīstina ar latviešu senvēsturi un tautasdziesmām. Juris Alunāns brāļadēlu ik sarunā aicināja savu dzīvi ziedot latviešu kultūrai.
Ādolfs kā jau pirmais bērns ģimenē bijis visu apmīļots un lutināts. Viņš ir pirmais… Šī sajūta neatstāj visu mūžu un dod pašpaļāvību grūtos dzīves brīžos. Vectēvs Felcke, liels teātra cienītājs, šad un tad ņēmis līdzi uz izrādēm arī mazdēlu. Vecais, drūmais, nolietotais vācu teātra nams zēnam šķita pasakaina brīnumpils. Katru gadu jūnijā šeit ieradās Rīgas aktieri, lai parādītu jelgavniekiem savu raibo sezonas repertuāru. Jelgavā netrūka arī labu vācu mākslinieku koncertu. Tā Ādolfs jau pusaudža gados iepazinās ar klasiskām traģēdijām, populārām joku lugām, tikko modē nākušām melodrāmām un operu izrādēm. Šī jaunībā saņemtā garīgā bagāža labi noderēja vēlākajā skatuves darbā. 1866. gadā Alunāns sāka strādāt par aktieri Tērbatas vācu vasaras teātrī, 1867. gadā pārgāja uz Rēveles (Tallinas) vācu teātri, tad ziemu pavadīja Pēterburgā, piedalīdamies vācu aktieru viesizrādēs Viborgā un nākamajā sezonā atgriezās Rēveles teātrī.
Viņš vēlāk atcerējās: ”Es tomēr pastāvīgi no tēva tiku apgādāts ar latviešu literatūru un presi.” Alunāns sekoja pirmajiem latviešu teātra dzīves notikumiem un sapņoja par īstu, pastāvīgu teātri. 1869. gadā ar rakstu “Kāds vārds par teāteri” “Baltijas Vēstnesī” un viencēlienu “Paša audzināts” viņš lūkoja dot arī savu pirmo ieguldījumu jaunās mākslas celtnes pamatos. Rakstā izvirzītā tēze par teātra lomu tautas attīstībā akcentēja domu, ka teātris ir ikvienas nacionālās kultūras nepieciešama sastāvdaļa. Šo lugu ar pilnām tiesībām var uzskatīt par pirmo latviešu oriģināllugu.
1870. gadā jaundibinātās Rīgas Latviešu biedrības runas vīri apstiprināja Teātra komisijas kārtības rulli un pieņēma Ādolfu Alunānu uz vienu gadu par teātera vadoni. Pēc līguma viņam jāsarīko 25 izrādes, par ko tas dabū 20 procentu no visa ieņēmuma. Mūža nogalē Alunāns atcerējās: “Tātad es biju teātera vadons, bet drīzi vien es sāku izprast, ka teātera, par kura vadoni es skaitījos, īstenībā nemaz vēl nebija… Man trūka lugu un aktieru.”
Alunāns ar jauneklīgu temperamentu, darba gribu un svētu apziņu radīt teātri, kas spētu nest tautai gara gaismu, ķērās pie darba. Meklēja aktierus, rakstīja un tulkoja lugas, kā arī iesaistīja tēvabrāli grāmatizdevēju Indriķi Alunānu, draugu Pāvulu Pļavnieku u.c. Pēc grūta darba ar 1876. gadu teātra darbība ievirzījās normālā gultnē. Nu varam runāt jau par profesionālu teātri. Ir pieņemts kārtības rullis, tiek mācīti jauni aktieri. Ilgais neuzticības ledus ir salūzis, to panāca Alunāna neatlaidīgais darbs. Pirmajos gados, kad teātri dažādu iemeslu dēļ uz vairākiem mēnešiem slēdza, viņš organizēja viesizrādes, un tā īsā laikā visa Latvija iepazina un spēlēja teātri latviešu valodā. Piepildījās Alunāna sapnis – “Ikkatrai tautai, kura ātri uz priekšu un pie gaismas grib tikt, vajaga teātera.”
Rīgas Latviešu biedrības vadībai nereti bija grūti pieņemt jaunā, talantīgā un prasīgā režisora darbošanos, un nesaskaņas noveda pie tā, ka 1885. gadā nācās aiziet no teātra.
1886. gadā gados jaunais teātra tēvs apmetas uz pastāvīgu dzīvi Jelgavā, kur joprojām rosīgi darbojas kā aktieris, rakstnieks un žurnālists, klajā nāk viņa lugas, vēl arvien viņš ir ass, ap kuru griežas aktieri un kūsā teju visa Latvijas teātra dzīve. Tikai Rīgas Latviešu biedrības nams Alunānam ir slēgts. 1896. gadā Jelgavas Vācu amatnieku biedrības telpās viņš atklāj savu teātri, kurš veiksmīgi darbojas līdz 1904. gadam.
Režisora veselība strauji sāk pasliktināties, viņš slimo ar reimatismu un sirdskaiti. Tāpēc, sākot ar 1904. gadu, notiek Alunāna atvadu izrādes Rīgā, Jelgavā un citur Latvijā. Pēdējās uzstāšanās ir 1911. gadā Rīgā un Aucē ar lugu “Draudzes bazārs”. 1887. gadā laikrakstā “Dienas Lapa” Alunāns raksta: “Ieskatu latviešu skatuves sekmīgu nodibināšanu par darbu, kuram esmu novēlējis visu savu dzīvi.”
