Par savu dzīvi varu pastāstīt pavisam maz. Ne tādēļ, ka vārdos var izteikt tikai nedaudzas un aptuvenas lietas.
Par savu dzīvi varu pastāstīt pavisam maz. Ne tādēļ, ka vārdos var izteikt tikai nedaudzas un aptuvenas lietas. Es to neatceros kā stāstu, kā nepārtrauktu progresiju. Informāciju un sajūtas reģistrējošais mikroprocesors ir sadauzīts gabalu gabalos, manā galvā spīguļo tikai dažas atmiņu drumslas. Kaut kur pie horizonta viss ir kluss un mierīgs, laiku pa laikam uzpūš pa vieglai vēsmai, gadu no gada tās pieņemas spēkā. Kā sajūta, ka esmu šeit jau bijis. Pārāk vienkārša un neticama izskatās mana dzimšana. No kurienes tad uzradās mans tēvs? Un viņa tēvs? Neticu, ka mentālais pakļaujas fizioloģiskajam. Sadalīt esību nogriežņos būtu pārāk vienkārši. Man tuvāka ir taisne, kas, kā zināms no ģeometrijas, sastāv no punktiem. Tātad – mirkļiem. Tie viens no otra neatšķiras, atšķiras tikai mūsu attieksme pret tiem. Punktu projekcijas princips pierāda savstarpējo saistību starp tiem. Katrs iepriekšējais ietekmē nākamo un otrādi. Tomēr vienus mēs atceramies, citus – ne. Šādas diferenciācijas iemesli nav zināmi. Es nezinu, kas un kur esmu bijis iepriekšējā dzīvē, taču manī ir nedefinējama pārliecība, ka tā ir bijusi tā pati, kuru tagad dzīvoju. Dažkārt sapņos skan mūzika, kuru neviens nav sacerējis vai atskaņojis un, visticamāk, arī neatskaņos. Lai tā tur arī paliek.
Pārsteidzoši, ka labāk atmiņā nogulsnējas notikumi, kas atgadījušies pirms pāris gadiem, nevis nesen. Iespaidiem nebagātu gadu vispār nav. No iespaidiem neizbēgt, pat dzīvojot baltā istabā un neizejot no tās. Un nevar nepārprotami pateikt, kur šo inspirējošo fluīdu ir vieglāk saņemt – baznīcā vai izgāztuvē. Es neiedomājami detalizēti atceros pagājušā gada vakaru kādā Rietumtuvas budistu dacanā (templī), kad man blakussēdoša tuviete vakara lūgšanas laikā sāka zīdīt raudošo bērnu. Taču no atmiņas nav izgaisis svētdienas vakars pirms divas nedēļām, kad ceļa posmā Gulbene – Smiltene gadījās piedalīties cietušo evakuēšanā no divām kūpošām automašīnām. Atmiņu veidošanās ir pārāk intīms un subjektīvs process, lai par to varētu pateikt kaut ko konkrētu. Man tas notiek uz iepriekšminētās sajūtas fona. Atmiņā nāk leģendas fragments par ķēniņa Zālamana gredzenu, uz ko viņš skatījās brīžos, kad bija par kaut ko sadusmots vai uztraucies. Gredzenā bija iegravēts: «Viss pāries!» Tomēr vienreiz Zālamanam ar to nebija gana, un viņš dusmās aizmeta gredzenu prom. Tad viņš pamanīja, ka arī tā iekšienē ir kāds gravējums. Viņš ieinteresēts pacēla gredzenu un izlasīja: «Arī tas pāries!»
