Senās, plašās ēkas sijas ir apiņu rūgtenā tvanīguma piesātinātas – kādreiz tā bijusi apiņu noliktava.
Senās, plašās ēkas sijas ir apiņu rūgtenā tvanīguma piesātinātas – kādreiz tā bijusi apiņu noliktava. Tagad tur iekārtots «Hop Pocket» (angliski – apiņu kabata) amatniecības centrs, kurā zem vien jumta var priecēt vai visus jutekļus.
Zem viena jumta
Aptaustīt no aitas vilnas gatavotas rotaļlietiņas – lellītes, jēriņus –, jūsmot un sentimentāli vaibstīties par simtiem dažādu materiālu grāmatplauktķiņķēziņu figūrām, nogaršot pa pašražota vīna, alus, sidra vai stiprākam malciņam, ko darbinieks no izteiksmīgi slaidas pudeles ielej mazītiņā glāzītē, saost kūpinātu lasi vai īpašu sieru, kura aromāts plūst no delikatešu veikaliņa.
Izraudzīties roku darinājuma ziepes vai sveces, bet, ja negribam būt tik sīkmanīgi, nopirkt izcilas aproču pogas vai kādu citu sudraba vai zelta juvelierizstrādājumu. Un, mīlot savu māju kā sevi pašu, iegādāties tās rotāšanai apiņu vītni, glītu jaunu keramikas podu un sev apiņu spilvenu saldākam miegam.
Pirkšanās gurdināts, vari iegriezties restorāniņā un pamieloties ar pamatīgu pašceptās tortes gabalu. Un arī tas vēl nebūs viss – dodoties laukā no «Hop Pocket» centra, neviļus atcerēsies, ka pagalmā jau sen esi kārojis iedēstīt dūmakaini rožaino magnoliju krūmu. Un tāds stāds ar vāriem pirmajiem pumpuriem tieši redzams pie dārza augu veikaliņa namdurvīm.
Izklausās pēc cukurainas reklāmas? Bet, atceroties «Hop Pocket» omulīgo saimnieku Džonu Pudžu, prāts tā vien rosās uz jūsmīgumu. Taču stāsts par šo centru kā veidu, kādā īpašnieku ģimene pelna naudu, nemaz nav tik salds.
Apiņi – lauksaimniecības «rolsroiss»
60. un 70. gados apiņu audzēšana esot bijusi ļoti ienesīga nodarbošanās – lauksaimniecības «rolsroiss», skaidro Dž.Pudžs. Viņš tos audzējis 45 hektāru platībā un kāpinājis ražošanu no 600 maisiem līdz pat deviņiem tūkstošiem maisu gadā (vienā maisā ir 80 kilogrami žāvētu apiņu). «1997. gadā mārciņa kļuva ļoti spēcīga, vairs nevarējām atļauties audzēt tik daudz apiņu – šogad, piemēram, saražojām tikai trīs tūkstošus maisu. 90. gadu beigās man un citiem fermeriem vajadzēja meklēt citu nodarbošanos, jo starpība starp mārciņu un eiro nosita cenu. Sākumā eiro bija 70 pensu, mēs tagad gribētu, lai ir 90, bet reāli ir 62 pensi. Bijām arī iedomājušies, ka vācu marka padarīs eiro stiprāku, bet tā nenotika. Vācieši, starp citu, ir lielākais Lielbritānijas konkurents apiņu ražošanā,» piebilst Dž.Pudžs.
Iedomājos, ka arī akciju sabiedrība «Cēsu alus» iepērk apiņus no Vācijas. Bet kāpēc ne no Lielbritānijas? Un kādēļ latvieši paši neaudzē apiņus alum? Te neliela atkāpe – jau atgriezusies Latvijā, jautāju to a/s «Cēsu alus» direktoram Edgaram Štelmaheram. Viņš skaidroja, ka ražošanā izmanto rūpnieciski apstrādātus apiņus, kas tiek piegādāti jau granulās vai esences veidā. Tā esot romantiskā pagātne, kad lauku papus, alu darot, lietoja sažāvētas apiņu rogas. Lielražošana prasa citas tehnoloģijas. E.Štelmahers: «Esam alus darītavu grupa un uzticamies iepirkšanas nodaļas lēmumiem, kas, pamatojoties uz cenu, kvalitāti un piegādes noteikumiem, noteikusi, ka pašlaik apiņus iepērkam no Vācijas. Manā rīcībā nav informācijas, ka Latvijā kāds būtu mēģinājis rūpnieciski ražot apiņus. Klimats tam šeit nav īsti piemērots, Vācijā un Anglijā tomēr ir siltāks.»
Bet nu atgriežamies Dž.Pudža saimniecībā. 1998. gadā viņš izlēma ierīkot ne pārāk plašu amatniecības preču veikaliņu, pakāpeniski darbību paplašinot. 1999. gadā Dž.Pudžs saņēma subsīdijas no Eiropas Savienības, bet «kopš tā laika neko vairs neesmu dabūjis – subsīdijas vienmēr ir kapitāls, nevis ienākumi,» pašsaprotami piebilst saimnieks.
«Hop Pocket» piedāvā vairāk nekā 300 amatnieku gatavotu ražojumu. Vislabāk pērk keramiku, spilvenus, kā arī firmas preci – apiņus, kurus namsaimnieki telpu rotāšanai parasti brauc iegādāties septembrī un oktobrī. Pieprasītas ir mazās oriģinālglezniņas ar Lielbritānijai raksturīgajām ainavām, kas kā obligāta piedeva papildina Herefordšīras miesīgās govis un aitiņas kā mākonīši. Kopumā amatniecības centrā atrodami 14 tūkstoši dažādu preču līniju.
Piparmētra golfa laukumā
«Ikreiz, kad parādās iespēja, mēģinām rast kādu blakus pelnīšanas nišu. Lai neizputētu, ja nu gadījumā kas notiek… Vienulaik mums bija 200 Frīzenes govju, tagad turam 1000 tītaru. Viens dēls rūpējas par tītaru audzēšanas nozari, otru pirms kāda laika nosūtījām uz 14 mēnešu interneta kursiem Londonā. Tur viņš arī palika, jo es savā «Hop Pocket» nespēju dēlam samaksāt tādu algu, kādu viņš saņem Lielbritānijas galvaspilsētā. Tomēr labums ir – uztaisīja tēvam internetā mājas lapu un, iespējams, izveidos arī tirdzniecības iespēju,» rezumē Dž.Pudžs.
Atvadoties viņš smej, ka neizsīkstoša optimisma pamatā ir nepārtraukta darbošanās un veselīga uztvere. Vai gan skumt, ka iznācis enerģiju ieguldīt arī neizdevušos projektos? Piemēram, bija plānots izveidot 27 bedrīšu golfa laukumu un viesnīcu, bet vietējās Vorčesteras pašvaldības balsojumā pietrūka vienas balss, lai atļautu ēkas celtniecību. Ierīkot golfa laukumu bez viesnīcas iespējām nav perspektīvi. Un ko Dž.Pudžs? Iesēja golfa laukumā piparmētru.
