Morisa Ravēla «Bērns un burvestības» Nacionālās operas mākslinieku sniegumā Jelgavas kultūras namā bija muzikālu un skatuvisku veiksmju pilns notikums, kas būtu pelnījis informētāku un klausīties atvērtāku publiku.
Morisa Ravēla “Bērns un burvestības” Nacionālās operas mākslinieku sniegumā Jelgavas kultūras namā bija muzikālu un skatuvisku veiksmju pilns notikums, kas būtu pelnījis informētāku un klausīties atvērtāku publiku.
Ja mēģinātu veidot M.Ravēla vizītkarti, tad ievērojamā 20. gadsimta franču komponista pazīstamāko darbu klāstā būtu “Bolero”, “Pavane”, “Dafnis un Hloja” (2. svīta), opera “Spāņu stunda”, bet diezin vai tiktu iekļauts 20. gadsimta 20. gados tapušais darbs “Bērns un burvestības”, kas ietilpst 100 pasaulē izrādītāko operu skaitā (pēc “Kobbe”s Opera Book”). Droši vien ir pienācis laiks, kad bērniem jāiepazīst laikmetīga opera. Kāda tā ir? Vai ar tradicionālajām daļām? Jā, tikai ievērojot sižetu, – tas ir stāsts par meiteni (oriģinālā – zēnu), kas negrib mācīties, taču vēlas pārbaudīt un sev pakļaut pasauli. Dažādās pārvērtības – burvestības – modina sirdī labo, kas arī uzvar. Skatoties šo skatuves darbu, nevar nepamanīt izcilo muzikālo sniegumu – gan galvenās varones – meitenes – atveidotāju Evitu Zālīti, gan Daci Volfarti Mātes lomā (arī Pūce, Spāre) ar eleganti cēlo stāju un majestātiski krāšņo balss plūdumu. Pie operas “Bērns un burvestības” saistošākajām epizodēm jāmin Tējkannas (Andris Lapiņš) un Ķīniešu krūzītes (Antra Bigača) duets, ko caurvija fokstrota ritmi. Spilgta bija arī kulminācija pirmā cēliena noslēgumā – Uguns (Eleonora Orlova) ar vizuāli spožu risinājumu (māksliniece Agne Goiževska). Matemātikas ainiņā lieliski iederējās Cipariņi – Rīgas Doma kora meiteņu koris (vadītāja Aira Birziņa). Ar tīkamu tembru iezīmējās arī Zigrīdas Krīgeres dziedājums (Kušete, Vāvere). Mazliet klusinātāka nekā citkārt gan bija Antras Bigačas skaidrā tembra balss. Veiksmīgi (kā savdabīgs ierāmējums) darbojās Tapešu tēli (Alla Pavlovska un Ieva Parša). Opera miniatūrā – tā varētu nodēvēt M.Ravēla operu “Bērns un burvestības”. Lai gan iestudējums vairāk atgādina miniatūru virkni, tajā pārstāvētas visas operas daļas. Par muzikāli skatuvisko veiksmi jāuzskata diriģenta Andra Veismaņa, režisora Didža Eglīša, mākslinieces A.Goiževskas, gaismu mākslinieka Jāņa Velles veikums.
Tas patiešām bija izcils notikums – 20. gadsimta operas izrāde Jelgavas kultūras namā. Bet… lai arī bez darba satura zināšanām skatītāji nepalika – programmas, operas saturs mutvārdos –, zālē valdīja troksnis. Kādreiz “izrādīšanās” notika uz skatuves, tagad sevis apliecināšana arī zālē. Vai savu emociju izrādīšana ir vissvarīgākā? Pamaz redzēju arī audzēkņu grupas ar pavadošajiem pedagogiem…
Tiesa, franču valoda, kurā noritēja iestudējums “Bērns un burvestības”, vēl ir elitāra, ne plaši apgūta. Varbūt iederējās kāds teksta tulkojums? M.Ravēla mūzikas valoda šajā darbā nav sarežģītākā, taču prasa sagatavotu klausītāju. Bet plašsaziņas līdzekļi, īpaši TV, no izglītojošiem raidījumiem izvairās. Ceru, ka nākamie laikmetīgās operas mazāk pazīstamo lappušu vēršanas svētki būs ar informētāku un klausīties atvērtāku skatītāju klātbūtni.
