OPERA – šis vārds kādai meitenei vairāk nekā divdesmit gadu asociējās ar briesmīgi nelāgu sarīkojumu, kurā bērniem sabojā jaukos mazotnes iespaidus par sapņu princesēm un prinčiem.
OPERA – šis vārds kādai meitenei vairāk nekā divdesmit gadu asociējās ar briesmīgi nelāgu sarīkojumu, kurā bērniem sabojā jaukos mazotnes iespaidus par sapņu princesēm un prinčiem.
Bet stāsta sākums ir apmēram šāds – mazo Rasmu nepilnu septiņu gadu vecumā tētis pirmo reizi nolēma vest uz operu. Izrādes nosaukums bija ļoti košs – «Turandota» –, un bērnam jau ilgu laiku pirms izrādes tika smalki izstāstīts, ka opera būs par Ķīnas princeses un prinča mīlas stāstu.
Tā nu pienāca atbildīgais operas apmeklējuma vakars, un mazā meitene jau ilgi pirms izrādes sākuma ieradās lielajā operas namā, lai varētu labi izpētīt skaisti zeltainos zāles griestus, samta dīvāniņus un aizkarus gaiteņos, kā arī slaveno burvīgi vizuļojošo operas lustru.
Apsēdusies savā vietā, Rasma klausījās, kā orķestranti skaņo instrumentus un gaidīja smagā priekškara atvēršanos. Un tad tas sākās – lēnām nodzisa lielā lustra, bērna acīm atklājās krāšņās skatuves dekorācijas un sāka skanēt burvīga mūzika. Viss bija ļoti skaisti līdz brīdim, kamēr Rasmas apmaldījušos skatienu tētis atkal pievērsa skatuvei ar vārdiem: «Skaties, redz kur princese!»
Rasma paklausīja tēvam un pievērsās skatuvei, taču… uz tās nebija nevienas princeses, vien krietni korpulenta dāma gados stāvēja starp dekorācijām un pauda skatītājiem savu dziedamo bērnam nesaprotamā valodā. Pārjautājusi, vai tā tiešām ir princese, mazā meitene saņēma apstiprinošu atbildi un tajā pašā mirklī viņai opera sāka nepatikt, jo princeses, viņasprāt, izskatījās pavisam citādas. Arī pēc brīža uz skatuves uznākušais princis nebija daudz labāks – apmēram piecdesmit gadu vecajam onkulim bija resns alusvēderiņš un krāšņās drānas viņu darīja nevis cēli romantisku, bet drīzāk komisku.
Viss – Rasmai ar to bija gana! Atlikušos «Turandotas» cēlienus bērns pavadīja, skatoties uz glīti ģērbtajiem operas skatītājiem, no kuriem daudzi, Rasmasprāt, vairāk līdzinājās prinčiem un princesēm.
Tagad mazā meitene ir jau liela, taču viņai vajadzēja 20 gadu, lai pārkāptu bērnības sarūgtinājumam un atkal aizietu uz operas izrādi. Tagad viņai opera patiešām patīk, lai gan ikreiz, skanot klasiskās mūzikas dziedājumiem, viņai acu priekšā stāv korpulentā princese un princis vecvecāku gados.
