Šodien ir X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku gājiens, kopā ar ģimeni būšu Rīgā. Kaut esmu malā stāvētājs un jau labu laiku nespēlēju nevienā orķestrī, nedziedu korī, sirds ir tur. Skādi mūsu kultūrai nodarījis ierobežotais dziedāšanas stundu skaits, līdzekļu trūkums interešu izglītībai, tomēr jelgavnieki var būt lepni, ka, par spīti visam, mums ir pēc Rīgas otrais lielākais svētku dalībnieku skaits – 845. Nupat intervēju Glūdas skolas «Rakaru» mazās dejotājas Santas Žeļezkinas mammu. Ģimenei neklājas viegli, trūkst līdzekļu, sarukuši ienākumi, māc neziņa par savu lauku skolu, kurā, šķiet, būs jāapvieno klases un negaidīti atlūgumu uzrakstījusi cienījama skolotāja. Svētki liek aizmirst kreņķus un saņemties. Lai redzētu, kā meitiņai klājas Rīgā, aizvakar ģimene nopirka televizoram dekoderi, bez kura līdz šim kaut kā varēja iztikt. Svētku direktore Agra Bērziņa jelgavniecei, vairāku iepriekšējo dziesmu svētku režisorei un libretu autorei Dacei Micānei-Zālītei teikusi, ka esot pārsteigta, jo, sastādot repertuāru, atklājies – skolēni grib dziedāt 1886. gadā komponista Pāvila Jurjāna kantāti «Tēvijai», daudziem mīļākā dziesma ir Jāzepa Vītola «Gaismas pils» ar Ausekļa vārdiem. Interesanti bija vakar Latvijas Radio «Labrīt» programmā uzzināt, ka no Rīgas svētkos piedalīsies arī Rīnūžu krievu skolas koris. Bērniem, kuru balsīs mazliet jūt svešādu akcentu, izrādās, ir patīkami iekļauties lielajā latviešu dziedātāju pulkā, un viņi to darījuši ļoti nopietni. Dziesmu svētki ir notikums, kas kalpo ticības atjaunošanai tautas nākotnei. Tā tas bijis Jāņa Čakstes un Jelgavas Latviešu biedrības rīkotajos 4. Vispārējos latviešu dziesmu svētkos 1895. gadā Jelgavā, kad pirmo reizi kopkoris dziedāja «Dievs, svētī Latviju!», un tā tas ir arī šodien.
