«Kalnrūjas» ir zemnieku saimniecība, kas līdz šim atradusies Saldus rajona trīs administratīvo teritoriju sadurē. Raugies, no kuras puses vien gribi, tik un tā vienmēr – nomalē.
«Kalnrūjas» ir zemnieku saimniecība, kas līdz šim atradusies Saldus rajona trīs administratīvo teritoriju sadurē. Raugies, no kuras puses vien gribi, tik un tā vienmēr – nomalē. Tomēr saimnieki, Lotārs un Dzintra Štemmes, apkārtnē tiek uzskatīti par mūsdienu Latvijas lauku «gaišajiem cilvēkiem», kas dzīvo un saimnieko ar optimismu.
Viņu nodarbe nav globāli vērienīga, taču pārdomāti organizēta un soli pa solim attīstīta jau kopš 1989. gada. Tolaik, iespēju pievērsties uzņēmējdarbībai apvienojot ar iemīļoto vaļasprieku, tika iegādāta pirmā šķirnes ķēve un praktiski klajā vietā uzbūvēta maza mājiņa ar divām istabām un virtuvi. Nu zem jumta ir lielāka dzīvojamā māja, taču zeme – daži desmiti hektāru – joprojām tiek izmantota vienīgi zirgu ganībām un lopbarības audzēšanai. No dzīvās radības šajās mājās ir tikai zirgi, divi suņi un velnaģīmis – kaza. Viens no suņiem esot slavens ar to, ka atbilstoši frontes tradīcijām tā mugurā (kā šautenes laidē) būtu jāizdara atzīmes: šā uzticamā sarga zobi esot iekodušies 24 svešinieku mīkstumos.
Lotāra ģimene ir apmierināta ar nesen notikušo divu – Blīdenes un Remtes – pagastu apvienošanos vienā novadā ar Brocēniem: vismaz formalitātes kārtot kļuvis ērtāk, pašmāju birokrātijas labirintu izstaigāšana vairs neprasot tik daudz laika, jo agrāk ar zemes īpašumu saistītas darīšanas bijis jākārto divās pašvaldībās. Kāds cits ieguvums varētu tikt zemniekiem, pagastiem apvienojoties novadā? Saimniekošana varētu kļūt vērienīgāka, taču, lai tā norisinātos sekmīgi, jābūt diviem nosacījumiem: pietiekamam finansējumam un pāri visam – kārtīgiem saimniekiem. Laiks rādīs, kā veiksies brocēniešiem.
«Kalnrūjās» todien bija ieradies kāds ducīgs, omulīgs kungs no Zviedrijas. Viņš Lotāra un Dzintras saimniecībā nolūkojis ķēvīti, kas tagad tiek apseglota. Dzintra kāpj mugurā, lai pircējam rādītu zirga dižciltību un «manieres». Kamēr zviedrs aizņemts ar jautājumu, «pirkt vai nepirkt», saimnieks diža ozola pavēnī zemnieciskā pārākumā vīpsnā: «Gan jau būs ņēmējs! Maniem zirgiem nav ne vainas.» Lotārs Štemme vispār ir augstās domās par Latvijas produkciju – vienalga, vai runa būtu par lauksaimniecības ražojumiem vai, piemēram, par intelektu. Gluži citādi viņš vērtē Eiropas Savienības (ES) iespējas. Vārdu pa vārdam ES kritika «Kalnrūju» saimnieka mutē iegūst arvien vircotāku garšu. Viņš atzīst, ka pieder īstenajiem eiroskeptiķiem. Savu pārliecību viņš pamato īsi un kategoriski.
Lotārs Štemme gadā izaudzē, pērk un pārdod, kā arī uz dažādām Eiropas valstīm transportē reizēm pat vairāk nekā 260 zirgu. Tos viņš vedis uz Vāciju, Zviedriju, Somiju… Var sacīt – norullējis pa Eiropu ne vienu vien tūkstoti kilometru, iepazinis to ne tikai pa automašīnas logu, bet arī saskarē ar darījumu partneriem – dažādu valstu biznesmeņiem un lauksaimniekiem. Tieši neskaitāmajos ārzemju braucienos piedzīvotais šo vīru padarījis, kā viņš pats saka, par vienu pamatīgu eiroskeptiķi:
«Eiropas Savienībā «no iekšpuses» daudz kas izskatās citādi, nekā uz spoža krītpapīra mēdz rakstīt. Esmu secinājis, ka likumi, ko tur izdod, ir pretrunā ar reālajām ļaužu vairākuma interesēm.»
Lotārs Štemme skaidro, ka, radīts it kā šo interešu aizstāvībai, mākslīgais valstu veidojums diktē arvien jaunus un jaunus «spēles noteikumus», līdz pati «spēle» tās dalībniekiem vairs nevis sagādā prieku, bet kļūst apgrūtinoša. Viņš kā piemēru min Krieviju, par kuru visi zinām – tā ir caura muca, kurā bezjēdzīgi nepārtraukti bērt naudu. Jo pa otru galu izplūst laukā. Tāpat esot ES: cik ilgi Vācija samierināsies būt par donoru pārējām, ekonomiski vājākajām valstīm? Vai arī Anglija, Francija – cik ilgi tās būs ar mieru uzturēt jaunās Austrumeiropas valstis, kas kāri skrubinās pie pašreizējās ES robežām, domādamas vienīgi par to, kā tikt pie lielās kopējās bļodas? Tās nespēj vien sagaidīt, kad tiks pasniegta lielā smeļamā karote, tas ir, kad šīs valstis kļūs par pilntiesīgām ES loceklēm. Taču, Lotāraprāt, ir naivi paļauties uz nemitīgām finansu piešpricēm: subsīdijas, ko kandidātvalstis saņem patlaban, nebūs ne lielākas, ne mūžīgas. Toties pretī tiks prasīta dzelžaina pakļaušanās noteikumiem un kontrole. Savukārt, naudas straumītei apsīkstot, mēs vispār nespēšot konkurēt, tā arī palikdami vienā no pēdējām vietām – līdzīgi kā nesenajā Padomju Savienībā bija, piemēram, Vidusāzijas republikas. Iespējams, citādi būtu bijis, ja mēs būtu varējuši ES iestāties tad, kad tā tika dibināta… Bet tagad, uzskata Lotārs, jaunu valstu iestāšanās ES ir izdevīga un nozīmīga tikai un vienīgi politiķiem.
Diemžēl, visticamāk, iestāšanās aliansē būšot neizbēgama. Lotārs Štemme turpina: «Esmu runājis ar norvēģiem – gan ar uzņēmējiem, lauksaimniekiem, gan ar citiem šīs valsts iedzīvotājiem. Viņi joprojām uzskata, ka esot jau labi, ka Norvēģija nav iestājusies ES. Tajā pašā laikā viņi apzinās, ka jebkurai viņu saražotajai produkcijai, ja to grib pārdot pārējās Eiropas (Savienības) valstīs, jāatbilst ES standartiem. Tas nozīmē, ka viņu likumiem jābūt sakārtotiem tāpat kā šajā ūnijā. Tad nu iznāk, ka Norvēģija tikai formāli atrodas ārpus ES, lai gan patiesībā tās ekonomika spēj elpot, tās pulsam sitot vienā ritmā ar aliansi…
Lotārs Štemme uzskata, ka ES veidojas par tādu pašu impēriju kā visas iepriekšējās – sākot ar Ķīnas un Romas impērijām pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Lai gan tās pastāvēja (un sākotnēji arī progresīvi attīstījās) samērā ilgi, tomēr galu galā sabruka. Arī nākamie gadsimti esot daudzkārt pierādījuši, ka impērijām nav nākotnes. «Kalnrūju» saimnieks paskaidro: «Mūsdienās esam bijuši liecinieki Padomju Savienības sabrukumam. Jebkura impērija ir mākslīgs veidojums. Nevar valstis likt kopā kā «Lego» klucīšus. Vilinoši jau izklausās – radīt mūsu kontinentā tādu pat labklājības zemi, kāda ir Amerikas Savienotās valstis. Tomēr ES salīdzināt ar ASV nedrīkst: tur tomēr ir viena nācija. Eiropas Savienībā tā nav un nebūs.
Turpinādams runāt par impērijām, zemnieks retoriski jautā:
«Kādēļ tās vienmēr lemtas sabrukumam? Birokrātijas dēļ. Sabiedrības augšējo slāņu pārstāvji dzīvo tik labi un ir tik ļoti apmierināti ar sevi, ka, gribēdami dzīvot vēl labāk, viņiem jāizdomā arvien jauni noteikumi un likumi, lai pierādītu savu eksistenci. Lai varētu saņemt vēl vairāk. Viņi liek maksāt nodokļus un citādi izmantot zemākos slāņus (tas sagaida arī Latviju kopumā), kas beigu beigās sagrauj impēriju – jebkuru. Tā notika Ķīnā, Japānā, Osmaņa impērijā, senajā Romā… Starp citu, arī Romas impērija savā ziņā bija mākslīgi radīta Eiropas valstu savienība. Tā gan tika veidota ar citiem paņēmieniem – ar tiem laikiem atbilstošu politiku un agresiju kā ietekmīgāko instrumentu. Mūsdienās vēl iedarbīgāks instruments par ieročiem ir nauda. Tādēļ būtībā piedzīvojam tādu kā otro piegājienu Eiropas valstu apvienošanai. Domāju, ka tas būs tikpat nesekmīgs, turklāt relatīvi īsā laikā. Jo augsto tehnoloģiju laikmetā visi procesi, arī sabiedriskie, norisinās daudz straujāk nekā pirms simts, kur nu vēl pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Aug gan dzīves ātrums, gan noriets.»
Izklausās skumji. Tostarp mums klāt pienāk ducīgais zviedrs, lai teiktu: «Līkop!» par ķēves pirkumu. Varbūt tāpēc Lotārs Štemme uz atvadām pasmaida: «Lai nu izrādītos, ka es attiecībā uz to Eiropu kļūdos!» un atgādina dzirdēto pesimistu un optimistu salīdzinājumu. Optimisti esot tie, kas uzskata, ka nekad nav tik slikti, lai nevarētu klāties vēl ļaunāk.
