Ne velti sena gudrība māca, ka tam, kas santīmu netaupa, pie lata netikt.
Ne velti sena gudrība māca, ka tam, kas santīmu netaupa, pie lata netikt. Šķiet, šo principu izmantot nodomājuši arī pašmāju politiķi, kas savos kongresos neaizmirst pieminēt nevienu «santīmu», proti, padarīto vai pusdarīto darbu (neatkarīgi no tā lietderīguma), kas varētu dot papildu dividendes vēlēšanās, tādējādi radot iespēju vēl vienu četrgadi kuslos rumpjus pavizināt lepnos, par nodokļu maksātāju naudu iegādātos limuzīnos, bet no nepatikšanām likuma priekšā patverties tautas priekšstāvja imunitātes patīkamajā aizsegā.
No vienas puses, šajā gada nogalē notiekošie kongresi patīkami pārsteidz ar puslīdz korekto gaisotni, iztiekot bez citos gados par tradicionālām kļuvušajām atklāto citu lamāšanu, ja neskaita dažus labus kreisi orientētos, kas, visvarenības uzplūdos sajaukuši debespuses, pamanījās nogānīt ne konkurentus, bet paši sevi. Tomēr saietos runātais liek saausīties un palūkoties apkārt, jo, to dzirdot, neviļus rodas sajūta, ka esam vai nokļuvuši leiputrijā.
Jāsāk kaut vai ar paplucināto reitingu šaustīto partiju «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK («TB»/LNNK), kas savā kongresā pamanījās izdarīt dažu interesantu (kaut arī maz ticamu) «atklājumu». Secinot, ka konkurentu kritizēšanas taktiku var veiksmīgi aizstāt ar augsta līmeņa pašslavināšanu, panākot līdzvērtīgu efektu, minētā partija savā pasākumā pamanījās sevi iecelt vai politisko dievu un visu nozaru lietpratēju statusā. Izrādās, šīs hameleoniskās, neaprēķināmās partijas pārstāvji valdību prot ne tikai gāzt, bet arī vadīt tik labi kā neviens, par ko nepārprotami liecinot kaut vai Krasta laikā izpildītais bezdeficīta budžets. Arī būtiskākais pensiju pieaugums esot novērots tikai laikā, kad labklājības nozari uzraudzījusi «TB»/LNNK. Un vispār – tas pozitīvais, kas valstī noticis pēdējo sešu gadu laikā, ir tikai un vienīgi šīs partijas pūliņu rezultāts. Neapšaubāmi, piemirsts netika arī mūžīgais «jājamzirdziņš» nacionālais jautājums, kas joprojām ir un kādu laiku, domājams, būs «tēvzemiešu» galvenais trumpis. Kulminācija tika sasniegta brīdī, kad no tribīnes tika svinīgi paziņots, ka visi varenie pēdējo gadu «nopelni» partijai varot nest uzvaru nākamajās vēlēšanās un premjera krēslu pēc tam.…
Kas cits sunim asti cels, ja ne pats, un, lai to varētu uzcelt labi augstu, prātīgākais ir klusēt par sastrādātajām muļķībām, kuru arīdzan netrūkst. Diezin vai tik ātri kāds būs piemirsis (kaut gan – ko var zināt, šajā valstī vēlētāji nez kādēļ pastāvīgi sirgst ar atmiņas zudumu) par «TB»/LNNK brāļošanos ar daudzu biedru pārstāvēto «Jurkāna – Rubika» bloku Rīgas Domē, ko sarunās ar žurnālistiem pieminēja vien «depo maiņas iespēju apceroša lokomotīve», vai abu kuģniecības un privatizācijas «lietpratēju» Cepurnieka un Lakuča nebeidzamajām «ekskursijām» uz Ģenerālprokuratūru. Cik zināms, papīru blāķu pienesumi nav beigušies ne ar ko citu kā vien ar čiku un virsstundām minētās iestādes darbiniekiem. Kaut arī tā, nacionālisma ideju propagandētāji, vienalga, noskaņojušies uz premjera posteni un vairākumu Jēkabielas kompānijā.
Optimisma trūkumu pārmest nevar arī «tēvzemiešu» niknākajiem oponentiem, kas pat savas apvienības nosaukumā sakās cilvēktiesības aizstāvam. «Kreisajiem», kuru ne viens vien pārstāvis savulaik bijis (un joprojām ir) pret Latvijas neatkarību, ko arī tagad mīļuprāt iemainītu pret sirpi un degvīna pudeli, pateicoties valdošās koalīcijas «izdarībām», šodien ir pietiekams pamats cerēt uz būtisku pārstāvniecību nākamajā parlamentā un arī līdzdalību izpildvaras veidošanā, bet tas jau nozīmētu citu valsti.
